Klientam, manuprāt, ir jāizprot vismaz principi kā auto apzīmēšana notiek SIA „SPĪDOLA-3” (es negalvoju, ka citur nezīmē citādāk) kaut vai tāpēc, lai viņš saprastu, par ko maksā.
Tātad - zīmēts tiek ar auto remontkrāsām. Šodien Latvijā aktuālas ir trīs auto remontkrāsošanas sistēmas - bāzes, akrila un alkīda. Pirmās divas piedāvā jebkurš autokrāsu tirgotājs. Akrila krāsa ir divkomponentu - krāsa tiek sajaukta ar cietinātāju un pievienots atšķaidītājs. Atkarībā no ražotāja un tieši dotā toņa segt spējas, virsma tiek noklāta ar 1- 5 kārtām krāsas, kura pēc sacietēšanas ir spīdīga, noturīga pret atšķaidītājiem un uzskatāma par gatavu rezultātu. Nepieciešamības gadījumā šo krāsojumu ir iespējams gan slīpēt, gan pulēt. Žūšanas laiks - no 1-12 h atkarībā no tempertūras un cietinātāja žūšanas ātruma (tie mēdz būt dažādi). Šajā sistēmā netiek krāsotas mašīnas, kurām ir kādi perlamutra vai metālikas efekti, bet tādas ir vairākumā. Šie efekti tiek radīti ar bāzes krāsām. Šī sistēma atļauj daudz plašākas pielietojuma iespējas, piemēram, uzputināt pakāpenisku toņu pāreju (tāpēc, ka bāzes krāsas ir šķidrākas, arī izsmidzinātās krāsas puteklis smalkāks). Žūst 5-15 minūtes. Nokrāsotā virsma ir matēta, nenoturīga pret atšķaidītājiem un skrāpējumiem, tāpēc tā jālako. Savukārt laka tas pats akrils vien ir, tikai caurspīdīgs.
Alkīda krāsas tagad tiek izmantotas vecu žiguļu un traktoru krāsošanai, tās es vairs šeit nepieminēšu.
Pati krāsojamā virsma noteikti ir jāsamatē (piemēram, ar “slapjo” smilšpapīru P1000), lai radītu labāku saķeri, citādi no tās viss lobīsies nost. (Raksts kādā žurnālā ar tekstu: “...pēc tam sekoja septiņas lakas kārtas, pēc katras to pulējot...” manī izraisīja lielu jautrību - pilnīga ķecerība.)
Pats aerogrāfs pēc būtības ir mazs pulverizators ar īpaši smalku sprauslu - 0,13-0,5 mm diametrā. Salīdzinājumam - normālai krāsojamai pistolei šis izmērs ir 1,3-1,5mm. Process tiek regulēts ar vienu pogu, piemēram, pogu iespiežot, mainās gaisa spiediens, atvelkot to atpakaļ mainās krāsas padeve. Ar minimālu krāsas padevi un, turot aerogrāfu apm 5 mm attālumā no krāsojamās virsmas, var uzzīmēt apm. 1 mm platu līniju. Ja jāiekrāso lielāks laukums, aerogrāfs jātur tālāk no krāsojamās virsmas. Jo ilgāk no šī attāluma virsma tiks apputināta, jo tumšāka (gaišāka) tā kļūs. Jārēķinās arī ar katra pigmenta segtspēju: piemēram, vairumam krāsu firmu vissedzošākā ir baltā, bet firmai „De Beer” baltais nesedz vispār. Tas nav trūkums, vienkārši šīs īpašības ir jāmāk izmantot.
Kā šī segtspēja attiecas uz procesu? Ir nepieciešams radīt pāreju, teiksim, no zila uz baltu. Ja pirmā tiks uzklāta zilā un pēc tam baltā - krāsu pārejas vieta sanāks blāvi zilganpelēka. Ja secību maina - pārejas vietās zilums būs intensīvs, tikai gaišāks.
Ja jāiekrāso kāda figūra, kuras malām jābūt precīzām un asām - jāizmanto maskas (trafareti). Piemēram, kādam sporta motociklam jeb krosa ķiverei, kur pārsvarā ir tikai konkrēti, koši laukumi un līnijas, jāizmanto figūrlentes, transportplēves, līmlentes un ar brīvu roku tur nenotiek tikpat kā nekas. Izskatās varbūt vienkāršāk, bet patiesībā tas ir ļoti darbietilpīgi.
Kāpēc tieši aerogrāfs, bet nevis otiņa vai rullītis? Ota rada reljefu, lai to likvidētu ir jāsagāž uz izstrādājuma divtik lakas, kura pēc tam ir tik un tā jāslīpē un jāpulē. Otrkārt - manuprāt,- aerogrāfam ir plašākas pielietojuma iespējas. Piemēram - ir uzzīmēta seja un man sagribējas uz tās kādu sarkanīgu atblāzmu. Ar otu praktiski viss būtu jāpārzīmē, toties ar aerogrāfu var viegli pārputināt sarkano un - effekts sasniegts (starp citu – sagribējās man mājās mazliet pastrādāt ar eļļas krāsām, t.i., ar otu – es konstatēju, ka man domāšana vairs nestrādā otas virzienā- visu laiku domāju, kā es būtu to vai citu lietu taisījis ar aerogrāfu un beigās man tas noriebās).
Aplūkojot kaut kādas ārzemju mākslinieku radītas tehniskas bildes, teiksim - lokomotīve šķērsgriezumā, mati slienas gaisā iedomājoties, cik tūkstošus ar maskām šis mākslinieks ir izgriezis un cik nedēļas uz to ir aizgājušas. Var jau tā cīnīties, bet es nestādos priekšā, kuram būtu patikšana tās pūles apmaksāt. Pie tam, klientu, kuriem ir svarīgi kā uzzīmēts ir daudz mazāk, nekā klientu kuriem svarīgi šķiet cik maksās. Paskatoties uz darbiem ielās, tas kļūst skaidrs. Par laimi, šie seši mūsu darbības gadi ir pierādījuši, ka labāk ir pastrādāt ilgāk, lai klients paciešas, nekā pakļauties spiedienam “ātrāk, ātrāk!” un nodot darbu, zem kura negribas parakstīties, pat tajā gadījumā, ja klientu tas pilnīgi apmierina. Tātad - man jābalansē starp diviem rezultātiem - lai, piemēram, pēc divu nedēļu piņķerīga darba man pašam neliktos, ka es to esmu darījis par velti un tajā pašā laikā, lai neviens aplūkojot paveikto nevarētu paziņot, ka tas ir „nohalturēts” jeb bezgaumīgs. Ir arī, protams, bijuši gadījumi, kad man klients precīzi noformulē, ko viņš grib, atkāpes no tēmas netiek pieļautas, es vieglprātīgi piekrītu visam (jeb nespēju atrunāt) un pēc tam sēžu un blenžu uz to apzīmējamo objektu un apzinos, ka esmu „ieberzies”, jo precīzi realizēt klienta vēlmi nav iespējams, vai arī realizētā veidā viņa skatītājam izraisīs labākajā gadījumā jautrību vai neizpratni, neatkarīgi no tā, cik es daudz darba būšu ieguldījis. Par laimi, šādi gadījumi ir bijuši tikai kādi 4-5.
Par gaumi runājot- dažus gadus atpakaļ satiku sen neredzētu paziņu. Uz manis teikto: “...es ar aeorogrāfiju nodarbojos.” viņš atbildēja: “Ā, tu tās kičīgās bildītes uz mašīnām zīmē!” Visiem saviem klientiem gribu teikt - jūsu un manās rokās ir tas, lai aerogrāfiju neuzlūkotu kā “kičīgu bildīti”, bet modi.
Edgars Tamanis. www.spidola3.lv
