Mūsu mežos ir daudz sarkanbrūno meža skudru. Skudru pūžņi reizēm sasniedz metru un pat lielāku augstumu, parasti tie veidoti no skujām un cita sīka augu maeriāla, pūžņa iekšpusē atrodas arī lielāki zariņi un stiebriņi. Pūznis, kas paceļas virs augsnes ir tikai daļa no skudru mītnes. Zem redzamās virszemes daļas augsnē atrodas skudru pūžņa pazemes daļa ar daudzām ejām un kamerām. Pūžņa virspusē redzami caurumiņi, pa kuriem skudras nonāk ejās, kas šķērso visu skudru mītni un savieno kameras. Kamerās atrodas oliņas, kāpuri, kūniņas un barības rezerves.
Pūznī un tā tuvumā skraida tūkstošiem skudru, kas velk augsnes piciņas, skujas vai kāpurus. Šīs skudras ir bez spārniņiem, tās ir neauglīgās mātītes jeb darba skudras. To uzdevums ir veidot pūzni, kopt kāpurus un kūniņas (sarkanbrūnajām skudrām tās atrodas kokonos, ko bieži nepareizi sauc par skudru oliņām), krāt barību un aizsargāt pūzni no ienaidniekiem.
Ap vasaras vidu pūznī var ieraudzīt daudz spārnotu skudru, kas, izlīdušas no pūžņa, aizlido. Tie ir no kūniņām iznākušie spārnotie tēviņi un mātītes. Pēc apaugļošanas lidojuma skudru tēviņi aiziet bojā, bet apaugļotās mātītes atgriežas dzimtajā mājoklī vai arī aizsāk jaunu skudru pūzni. Pēc lidojuma mātīte zaudē savus spārnus (vai nu pati nolauž vai arī tos nograuž darba skudras). Auglīgā mātīte jeb māte parasti dzīvo dziļi pūznī, un visa tās dzīve paiet dējot oliņas.
Lielā skudru pūznī mīt daudzi desmiti tūkstošu skudru. Pūznis, ja to neizposta, ar katru gadu palielinās. Tuvojoties ziemai, skudras aiztaisa visas ejas un ielien dziļi pūznī. Te tās saķeras lielā kamolā un sastingušas pārziemo.
Skudras kožot izšļāc kodīgu šķidrumu - skudrskābi, tādēļ āda sūrst un niez. Skābi izšļāc ar vēderiņa galu, tāpēc, skudra, kas kož, pieliec vēderiņu pie galvas - tuvāk žokļiem.
Skudras nav izvēlīgas barības ziņā - tās pārtiek gan no augu valsts barības: graudiem, augļu mīkstuma, gan no gliemežiem, kailgliemežiem, kukaiņiem un kritušiem dzīvniekiem.
Skudras cilvēkam ir noderīgas, jo iznīcina daudz kukaiņu - meža kaitēkļu.
