Pirmais eiropietis, kurš, pēc viņam sniegtajām liecībām, aprakstīja ūdenskritumu bija francūzis Samuels de Šamplēns (Samuel de Champlain) ap 1603. gadu. Domas dalās par to, kurš eiropietis pirmais ieraudzīja ūdenskritumu savām acīm, kamēr lielākā daļa pētnieku uzskata, ka tas bijis Tēvs Luiss Hennepins (Louis Hannepin), lai gan citas viņa liecības tikušas apšaubītas, par citiem iespējamajiem aculieciniekiem uzskata Somu-Zviedru dabas zinātnieku Pēru Kalmu (Pehr Kalm) vai Etjēnu Brilē (Etienne Brûlé), kurš bija Samuela de Šamplēna pavadonis. 1699. gadā tika publicēts pirmais ūdenskrituma zīmējums.
Ūdenskritums sāka veidoties pēdējā ledus laikmeta laikā apmēram pirms 12 000 – 10 000 gadiem, kad ledājs virzoties no mūsdienu Kanādas austrumiem pārvietodams milzīgas zemes masas izveidoja Amerikas Lielo ezeru priekštečus – četrus ledus ezerus. Ledājam kūstot ledus laikmeta beigās ūdens no vairāk uz ziemeļiem esošajiem ezeriem sāka plūst uz mūsdienu Erī ezeru un ar laiku sāka gāzties pār dolomīta klinti – daļu no jūras senkrasta, kas izveidojies pirms simtiem miljonu gadu, tādejādi ūdens atsedza senākus iežus, kas veidojušies ilgi pirms pēdējā ledus laikmeta un izveidoja Niagāras ūdenskritumu. Zem dolomīta esošie slāņi sastāv no mīkstākiem iežiem, kas ar laiku tiek izskaloti un dolomīts iebrūk, tādejādi ūdenskritums atkāpjas uz dienvidiem un domājams beigu beigās izzudīs - līdz 20.gs. ūdenskritums ik gadus atkāpās pat par trim metriem.
Erozijas process tika ievērojami palēnināts novirzot Niagāras upes ūdeņus uz hidroelektrostacijām kā Kanādā tā ASV. 1929. gada 2. janvārī Kanāda un ASV panāca vienošanos par rīcību ūdenskrituma aizsargāšanai, bet 1950. gadā abas valstis parakstīja vienošanos par ūdens sadali. Līgumi nosaka ka no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim dienās ūdenskritumā ļauj plūst pusei no kopējā ūdens daudzuma, bet naktīs plūst uz pusi mazāk ūdens. Savukārt ziemā šādas izmaiņas vairs nav - ūdenskritumā nonāk tikai ceturtā daļa ūdens. Interesanti, ka tad, kad ūdenskritumā ir mazākā ūdens plūsma, tas paliek pat līdz 3 metriem augstāks - ūdens no tā lejasdaļas paspēj aizplūst prom. Aizsardzībai pret eroziju ierīkoti arī zemūdens dambji, kas novirza ūdenskritumam visbīstamākās straumes, tāpat izveidoti nostiprinājumi ūdenskrituma kraujas augšdaļā - 1969. gada jūnijā pat tika izveidots aizsprostas, kas pilnībā novirzīja visu straumi no Amerikāņu ūdenskrituma, lai varētu veikt nostiprināšanas darbus. Vairākus mēnešus ASV armijas inženieri pētīja upes gultni un nostiprināja to līdz 1969. gada novembrī aisprostu uzspridzināja atjaunojot ūdens plūsmu Amerikāņu ūdenskritumā. Pat pēc šiem pasākumie Lunas sala, kas atdala Amerikāņu ūdenskritumu no Līgavas Plīvura ūdenskrituma, ir slēgta apmeklētājiem, jo pastāv bažas, ka tā jebkurā brīdī varētu iegrūt ūdenskritumā. Ir izpētīts, ka klimatiskos apstākļus pie ūdenskrituma ietekmē arī nesen tā tuvumā uzceltie debesskrāpji, izmainot gaisa plūsmu virs ūdenskrituma. Gaiss gar debesskrāpju dienvidpusi veļas uz upes aizu, kur zem ūdenskrituma veido gaisa un ūdens vērpeti, tāpēc ūdenskritumu Kanādas pusē bieži sedz migla.
