Nāras7

„Uz zemeslodes mīt dažādas radības — laumas, rūķi, elfi, nāras, tikai cilvēkiem grūti ar tiem sakontaktēties,” saka astroloģe Indra Karlsone. Un, lai gan grūti iedomāties, kā varētu izskatīties cilvēkam radniecisks ūdens iemītnieks, iztēlojoties nāru, prātā nāk puskaila, skaista jaunava ar gariem matiem un mirguļojošu asti kāju vietā. Hansa Kristiana Andersena pasaku par mazo nāriņu, kas iemīlējās princī, var uzskatīt par simbolu viņi nevarēja būt kopā, jo, iegūstot kājas, nāriņa zaudēja balsi. Nāras vienlaikus valdzina un biedē. «Mana maza ūdens meita, mana nāriņa zaļā. Es nemūžam nevarēšu tikt no tevis vaļā...» prātā nāk Raimonda Paula dziesmas vārdi.
Bet ko par ūdens meitu saka dziednieks Uldis Slavinskis? „Uz pasaules nekas nav ne balts, ne melns, ne labs, ne slikts. Ūdens meitas — vāravas — tiek uztvertas kā negatīvas būtnes, proti, vardarbīgā nāvē bojā gājušas sievietes, kas cilvēkus vilina akačos. Viņas var pieņemt cilvēka izskatu, un viņām var būt pat pēcnācēji. Šajā dzīvē viņas ir nelaimīgas, jo pieņēmušas sev neraksturīgu formu,” bez ironijas balsī saka dziednieks. Un tās nav tikai viņa atziņas, arī tautas zintniecēm ir līdzīgi novērojumi. „Zemeslodes garozā ir tā sauktie kārsta tukšumi, piemēram, Inčukalna gāzes glabātuvē vai zem Pļaviņu HES. Iespējams, tur mita paralēlas civilizācijas, kuru mājvieta tika nopostīta,” prāto Uldis Slavinskis.