Šodien bijām kopā ar krieviem, bet viņi nebija tādi kādus mēs viņus iztēlojāmies, tie bija traki dzērāji, kuri visu laiku dzēra degvīnu un spēlē kārtis, kamēr mēs cīnījāmies pret vāciešiem, kuri nes kāpēc bija ieradušies uz cīņu pie Ļvovas. Krievi sāka rīkoties tikai tad, kad vienam krievam lode ieurbās tieši pakausī un visu krievu zilie deguni kļuva sarkani un tie uzbruka! Vāciešu mēs arī uzveicām, bet apstākļi kļuva arvien baismīgāki, jo apstākļu kļuva smagāki, tuvojās ziema un trūka siltas drēbes, tādēļ novilkām drēbes līķiem un vilkām tās, tāpat darījām ar apaviem! Un mans ievainojums tika pārsiets ar īstu apsēju, nevis lupatas gabalu, jo pie mums ir ieradušies poļu ārsti. Tagad tikai jāgaida un cerams, ka nebūs jāgaida ilgi, kad tikšu mājās pie tevis un mazā Kārļa! Ceru, ka viņam iet labi un ceru, ka viņš līdzinās man, jo es vēl neesmu viņu redzējis. Man bija jādodas karā, kad viņš nebija dzimis, ceru, ka līdzekļi jums ir un pārtika arī pietiek!
Mēs esam netīri, noauguši un mums ir utis, blusas un briesmīgas slimības. Vienam kareivim izkrita zobi, mati un šķiet , ka tā varētu būt lipīga. Man sāpēja zobs, tādēļ to nācās izraut, mēs apsējām auklu un biju izdzēris kādu puslitru krievu šņabi, lai nejustu sāpes, bet tas tik un tā sāpēja ļoti!
Mums visiem ļoti salst, šodien uzsniga sniegs un ir -120C mēs esam iekūruši ugunskuru un cepam vāciešu zirgus, īstenībā tie garšo labi un dzeram izkausētu sniegu, bet mira krievu karavīrs no vēdera vīrusa. Ceru ātrāk tikt mājās, vairs nevaru rakstīt tuvojas kaut kādi armijnieki, uz tikšanos Līga, mīlu…
Alfrēds
1917. gada 23. oktobrī.
P.S.- Sis ir mans dzejojums :)Tas bija majasdarbs vesture! Cerams, ka patiks! :)
