Latgola (1/?)3

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi un likumu par administratīvi teritoriālo iekārtu Latvijas Republika sastāv no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales. Latgale (Latgola) – sens, savdabīgs kultūrvēsturisks novads Latvijas austrumos. Latgali no pārējās Latvijas šķir trīs upes: Daugava, Pededze un Aiviekste. Latgale ir arī robeža Latvijas austrumos – robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. Latgales teritorijā pilnībā ietilpst pieci rajoni (Balvu, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes), bet daļēji – četri rajoni (Alūksnes, Daugavpils, Jēkabpils un Madonas). Laikā no 1920. līdz 1944. gadam Latgalē ietilpa arī Jaunlatgales (vēlāk Abrenes) apriņķis. No tā atdalīja un Krievijai pievienoja 1,2 tūkst. km2.

Latvijā vēsturiski ir izveidojušās divas rakstības tradīcijas: latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda un latgaliešu rakstu valoda kā reģionāls veidojums. Latgaliešu rakstība radusies latviešu etniskās teritorijas administratīvas sadalīšanas rezultātā, kad 17. gs. sākumā austrumu daļa jeb tagadējā Latgale palika Polijas pakļautībā un katoļticības ietekmē, bet Vidzeme – Zviedrijas pakļautībā un luterānisma ietekmē. Latgaliešu valodā ir uzrakstīts bagātīgs literatūras klāsts – sakrālā literatūra, kalendāri, laikraksti, žurnāli, dzeja un stāsti. Līdz Otrajam pasaules karam latgaliešu izdevumu skaits bija apmēram 2000 un izdoto darbu kopējā tirāža bija 10 miljoni eksemplāru. Padomju laikā latgaliešu valodas pielietojums tika ierobežots. Savukārt, latgaliešu rakstu tradīcijas turpinājās trimdā (Vācijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā), kur izdots ap 120 dažādu izdevumu. Vairāki autori (M.Bukšs, B.Briška L.Latkovskis, J.Lelis, J.Šķirmants, S.Škutāns) pievērsušies Latgales pagātnes izpētei. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pieaugusi interese par Latgali, latgaliešu valodā iznāk periodika, daiļliteratūra, kultūrvēsturiski pētījumi.