Gandrīz patiess stāstiņš par spokiem ar bildēm.
Gandrīz patiess stāstiņš par spokiem ar bildēm.
Pamanīju kādu dienu pagalmā rosāmies dīvainus rādījumus.
Izskatījās pēc īstiem spokiem.
Tie sarunājas man nesaprotamā valodā.
Dīvaini žestikulē.
Kas tad tur? Vai spoki atbraukuši uz riteņiem, vai tie kādi lielceļu spoki un kur pārējie, jo riteņu ir vairāk.
Mani pamanījuši, uzrunā mani latviešu valodā ar nelielu franču-angļu akcentu, un saka, ka esot ļoti izsalkuši.
Lielākais saka, ka labrāt ēstu speķa pīrāgus, bet mazākais iebilst, ka viņam pīrāgi ar speķi negaršojot, bet ar sieru gan būtu baudāmi. Vēl piebilst, ka ēstu arī citus ēdienus, jo esot izsalkuši. Kā lielu noslēpumu man pačukstēja, ka pārējie spoki esot šodien nomaskējušies par man tuviem cilvēkiem un izklīduši pa māju. Zinu, ka ar spokiem nevar daudz jokot, tāpēc steidzos gādāt cienastu.
Mazbērnus gaidot, biju jau dažādus pīrāgus, gan sāļo plātsmaizi izcepusi.
Kā uz spoku majienu jau cepās šodien latviešu nacionālais ēdiens - šāšliks.
Un pat divās dažādās marinādēs, pēc krāsas spriežot.