Angļu un holandiešu jūrnieki un tirgotāji ieveda jūrascūciņas Eiropā, kur eksotiskie mīluļi ātri iemantoja popularitāti. Varbūt tādēļ to nosaukumā parādās vārds “jūra” — tās nāk no aizjūras. Kā jūrascūciņas kļuva par “cūciņām”, nav skaidrs. Piemēram, viena versija vēsta, kas šis nosaukums jūrascūciņām radies, jo tās izdod cūkām līdzīgas skaņas. Arī to miesas uzbūve mazliet līdzīga cūkām – ķermenim neproporcionāli liela galva, apaļš rumpis, u.tml.
Jūras cūciņa nekad sevišķi netrokšņo – tikai dažreiz klusiņām papīkst vai ierukšķās. Skaņa, ko rada šis grauzējs, ir ļoti līdzīga cūkas rukšķēšanai. Jūras cūciņas ir ļoti runātīgi dzīvnieki. Viegli saprast, kad tās ir izsalkušas: viņas saka – vai drīzāk – svilpj – “vip-vip”. Lēnāka un pārtraukta svilpšana norāda, ka viņām kaut kas nepatīk, bet kad viņas ir satraukušās, viņām klab zobi. Jautrā skaņa “čat-čat-čat” nozīmē, ka viņas ir aizņemtas ar ko aizraujošu, bet kad viņas ir labpatikā, teiksim, no glaudīšanas, viņas it kā klusiņām guldz. Šis dzīvnieks ideāli kontaktējas ar bērniem. Bet zvēriņa mīlestību iekarot nav vienkārši, jūras cūciņai no sākuma ir jāsāk uzticēties apkārtējiem, jāpierod pie visa jaunā, ieskaitot glaudīšanu un mīlināšanu.