Amerikāņu stafordšīras terjers
Vēsture
Amerikāņu Stafordšīras terjera šķirne radusies sakrustojot angļu buldogu ar terjeru. Kādreiz angļu buldogs bija drosmīgs suns ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, attīstītu muskulatūru un lielu žokli. Attiecībā uz otru šķirnes priekšteci – terjeru, daļa uzskata, ka tas bija baltais angļu terjers, bet citi, ka tas bija – foksterjers.
Sakrustojot šīs abas šķirnes suņus tika iegūta šķirne, kas sevī apvienoja spēku, drosmi, cietsirdību, agresivitāti, ātrumu, mērķtiecība un neatlaidību. Iegūtā suņu šķirne bija tikpat jaudīga un spēcīga kā buldogi, bet tajā pašā laikā kļuva daudz veiklāka un aktīvāka. Iegūtās šķirnes suņi tika nosaukti – Bull–and-Terrier. Šī šķirne tika selekcionēta speciāli cīņām ar suņiem. 1835. gadā Anglijā tika aizliegtas suņu cīņas, bet neskatoties uz to – suņu cīņu popularitāte izplatījās ne tikai Anglijā, bet arī ASV, Meksikā, Kanādā.
Tālākā vēsturē amerikāņu stafordšīras terjera šķirnes ieviešanā, speciālistu viedokļi dalās divās daļās. Viena daļa uzskata, ka šī šķirne ir tie paši Bull-and-Terrier, bet bez citu suņu sugu piemaisījumiem. Otra daļa speciālistu uzskata, ka Bull-and-Terrier bija ievesti Amerikā, kur tos sakrustoja ar vietējām kaujas suņu sugām, izvēloties no iegūtajiem suņiem, tos, kuriem bija izteiktākas darba īpašības. Tajā laikā neeksistēja šķirnes nosaukums amerikāņu stafordšīras terjers, suņus sauca dažādi: buldogi, pitbulterjeri, amērikānu bulterjeri, stafordšīras terjers utt.
19. gs. beigās šos suņus sāka izmantot ne tikai cīņās, bet fermās māju apsardzei un cīņai ar zvēriem (vilki un koijoti).
1898. gadā ASV tika organizēta Unaited Kenne Club (UCK), kuru galvenais uzdevums bija selekcijas darbs ar pitbulterjeriem. 1909. gadā neliela daļa cilvēku atdalījās no UCK un izveidoja American Dog Breeders Association (ADBA), kurā reģistrējās dažādu valstu pitbulterjeru īpašnieki. Šī asociācija nodarbojās ar dažādu sacensību rīkošanu un pitbulterjera šķirnes saglabāšanu, kura ilgu laiku oficiāli netika atzīta.
20. gadsimta sākumā sāka izstrādāt pitbulterjera standartus, lai būtu iespēja piedalīties suņu izstādēs. Rezultātā tika iegūta šķirne, kas pēc vizuālajiem parametriem analogi pitbulterjeriem, bet tajā pašā laikā ne vienmēr tiek izmantoti kā cīņu suņi. Šo šķirni nosauca par amerikāņu stafordšīras terjers. Tas bijā kā pitbulterjera izstādes variants. 1936. gadā American Kennels Club (AKC) pieriģistrēja šķirni kā stafordšīras terjers.
No tā laika suņu vairotāji sadalijās divās grupās: UCK reģistrējās suņi ar izteiktām cīņas īpašībām – tādi kā amerikāņu pitbulterjeri, bet AKC reģistrējās tikai amērikānu stafordšīras terjeri. Izveidojās savāda situācija, kad vienādus suņus sāka sadalīt divās dažādās sugās.
1972. gadā šķirnes nosaukums Stafordšīras terjers tika nomainīts uz Amerikāņu Stafordšīras terjers. Tādā veidā „pasvītrojot” atšķirību no Angļu Stafordšīras terjera.
Standarti
Kopējais izskats - Amerikāņu Stafordšīras terjers rada ļoti spēcīga, stipra suņa iespaidu attiecībā pret savu augumu. Muskuļots – aktīvs suns. Proporcionāli veidots, gludu spalvu.
Augums un svars - augumam ir jābūt proporcionālam svaram. Skausta augstums suņiem 46-48 cm, ja svars ir 25-30kg, kucēm – 43-46cm, ja svars ir 22-25kg. Suņi ir lielāki, vīrišķīgāki un daudz izteiktāku muskulatūru nekā kucēm. Kā trūkums kucei tiek uzskatīts, ja kuce izskatās kā suns un savukārt suņiem, ja tie vairāk līdzinās kucei.
Rakstura un uzvedības īpatnības – temperaments līdzsvarots, dzīvespriecīgs, stiprs, enerģisks raksturs, drosmīgs, neuzticīgs pret svešiniekiem. Šie suņi ir patstāvīgi, neatkarīgi, uzmanīgi, ziņkārīgi un ļoti gudri suņi. Kā trūkumi ir biklums, nervozitāte, paaugstināta uzbudināmība. Kā šķirnes „brāķis” ir ja suns ir bailīgs, agresīvs pret cilvēkiem un ar nelīdzsvarotu psihi.
Galva - īsa, ar platu galvaskausu. Pāreja no pieres uz purnu - skaidri izteikta. Purns īss, deguns melns.
Acis – tumšas (bet tomēr acu krāsa ir atkarīga no iedzimtības), apaļas, izvietotas plati, acs plakstiņu malas tumšas. Rozā acs plakstiņu malas pieļaujamas tikai tādā gadījumā, ja sunim ir baltas „brilles”. Izmērs – neliels.
Ausis – nelielas, daļēji stāvošas ausis, augstu izvietotas. Lielas, nokarenas vai stāvošas ausis tiek uzskatītas par defektu.
Kakls – īss, spēcīgs, muskuļains ar labu siluetu. Mēreni paliekot platāks pāriet skaustā.
Mute – lūpas tīras, cieši pieguļošas. Spēcīgi žokļi ar lieliem, baltiem zobiem. Šķērveida sakodiens: augšējie zobi cieši pārklāj apakšējos zobus, pieskaroties pie smaganām. Sunim jābūt pilnam zobu komplektam.
Korpuss – iznesīgs, spēcīgs, ne pārāk garš, ar labi saredzamu muskulatūru. Mugura taisna. Plats krūšukurvis.
Aste – novietota zemu, samērīgi gara, uz astes galu vienmērīgi paliek tievāka. Suns asti tur samērā zemu. Aste gredzenā, skaitās defekts.
Ekstremitātes un kustības – priekšējās ekstremitātes taisnas, izvietotas plati ar stingriem elkoņiem un locītavām. Pleci atvirzīti uz aizmuguri. Pakaļējās ekstremitātes muskuļainas, skatoties no aizmugures – paralēlas. Ķepas vidēja izmēra, spēcīgas ar labi attīstītiem spilventiņiem. Suņiem ar tumšu apspalvojamu ir melni nagi. Suņa kustībām ir jābūt pārliecinātām, enerģiskām, ātrām un brīvām. Ķepas kustās paralēli. Kustību impulss galvenokārt veidojas no pakaļējo ekstremitāšu spēcīgā grūdiena.
Spalva – gluda, blīva, diezgan īsa, taisna, spīdīga. Trūkumi – nedaudz mīksta, nedaudz pagarināta, nav cieši pieguļošs apspalvojums, reta, nespīdīga.
Krāsojums – ir balti, melni, pelēki, rudi, smilšu krāsas, tīģerkrāsas suņi. Var būt jebkura no šīm krāsām kopā ar balto krāsu. Kā trūkums tiek uzskatīts, ja baltās krāsas ir vairāk par 80% no suņa nokrāsas.
Nepilnības – pie nepilnībām tiek pieskaitīti novirzes no iepriekšminētajiem punktiem, kā, piemēram, gaišas acis, sakodiens, kad apakšējais žoklis nosedz augšžokli, kā buldogiem, kurlums, pārāk gara vai kupēta aste, aidinieka gaita.
