Nomazgājuši nedēļas putekļus, Knaģītis un Citroniņš lēni devās uz
mājām. Vakars bija tik bikli glāstošs kā jaunas sievietes roka. Vīri
gāja smagā, nesteidzīgā solī, kāri ieelpodami plaukstošo lapu un
briestošās zemes rūgteno aromātu.
„Tīri vai grēks tādā vakarā tik ātri mājā skriet," Citroniņš ierunājās, kad viņi šķērsoja pilsētas parku.
„Grēks gan," piebalsoja Knaģītis.
Sameklējuši klusāku soliņu upītes malā, vīri apsēdās, nopūtās un ar
labpatiku pavērās debesīs, kur saule teica dienai ardievas un, tāda kā
nokaunējusies, lēni pavilka sev priekšā sārtu mākoņmaliņu.
Knaģītis skaļi ievilka krūtīs gaisu un ar sajūsmas pilnu skatu pavērās draugā:
„Vai nav smuki tā pasēdēt un parunāties?"
„Jauki gan," Citroniņš nenoliedza.
„Tā, vot, ir atpūta," Knaģītis risināja savu domu tālāk, „bet
padomā: citi tādos jaukos vakaros piedzeras un nākošajā dienā mokās ar
paģirām. Vai tā ir atpūta? Nē! Tas ir noziegums - pret sevi, pret dabu,
pret..."
Nevarēdams atrast pietiekoši spilgtus vārdus, lai izteiktu savu sašutumu, Knaģītis kļuva paškritisks:
„Un vai mēs paši kādreiz bijām labāki? Cik daudzreiz nozagām sev tādus pašus vakarus!"
„Tā jau bija gan, bet cilvēks aizvien uz vecumu kļūst prātīgāks."
„Prātīgāks un ar stingrāku raksturu," Knaģītis piebilda. „Redzi,"
viņš izvilka no kabatas pudeli, „te ir pilns kociņš, uz pirti nākot
nopirku. Tas man zāļu šņabis. Uzliešu uz saknītēm un lai stāv! Pienāks
reize - iedzeršu mēriņu - bet pašreiz pēc tā nejūtu nekādu vēlēšanos."
„Man tāpat. Mājā var kaut vāte stāvēt, es pirkstu klāt nepieduršu.
Ja arī gadās savu reizīti ar draugu iedzert, tad mēru zinu," Citroniņš
piebalsoja.
„Jā, tas ir galvenais - zināt mēru!"
Nākošā pusstunda tika veltīta filozofiskam disputam par alkohola
kaitīgumu. Abi runātāji ar dziļu nicināšanu izteicās par visiem tiem,
kas dzerdami nezina mēru, un ar prieku konstatēja, ka viņi pie šīs
grupas cilvēkiem nepieder.
„Kļūst vēsi," Citroniņš nodrebinājās. „Mēs taču tikko kā no pirts."
„Jā, pavasara gaiss ir visādu nelabumu pilns," Knaģītis apstiprināja. „cik tur vajag un gripa klāt. Bet vakars tik jauks..."
Draugi reizē nopūtās. Knaģītis uzmanīgu aptaustīja žaketes kabatu
un, aplaizījis pavasara gaisā apsusējušās lūpas, vaicājoši pavērās
draugā un bikli iejautājās:
„Nez, kā būtu, ja mēs iemestu pa šļukai? Paliktu siltāk un tādēļ jau mēs nepiedzertos."
„Tur nav ko runāt. Mēs savu mēru zinām," Citroniņš steidzās piekrist, kāru skatu noglāstīdams drauga uzblīdušās kabatas apaļumu.
Knaģītis izvilka pudeli un ar ierastu kustību uzsita pa trauka
dibenu. Korķis, apmetis gaisā slaidu līkumu, iekrita piebriedušajā
ceriņu krūmā. Knaģītis ieņēma malku, šausmīgi saviebās un sniedza
pudeli draugam. Citroniņš, to apostījis, noskurinājās.
„Pretīgs gan tas draņķis. Es tāpat nevaru dabūt iekšā. Pagaidi brītiņu: es aizskriešu tāpat uz stūra veikalu pēc zakuska."
Atbildi nesagaidījis, viņš aizcilpoja kā jauns zaķis taisni pāri
zālājiem, bet jau pēc dažām minūtēm bija atpakaļ ar kilogramu desas.
„Kad dzer, tad vajag arī labi uzkost," viņš teica, ieņēmis malku.
Nu jau sarunas veicās labāk. Arī vakars bija kļuvis tā kā mīlīgāks.
Bet visam dzīvē reiz pienāk gals un tādai mazai pudelītei it sevišķi
ātri. Draugi vēl nebija paspējuši notiesāt pa desas gabaliņam, kad
pudele atteicās izdot kaut vairs pilienu.
„Tā tikai tāda kārdināšana vien bija," Citroniņš žēli novilka, aplūkodams pret mēnesi tukšo trauku.
„Netika ne galvai, ne vēderam..." arī Knaģītis bēdīgi konstatēja. „Skaties, arī zakuska vēl daudz palika pāri..."
„Kā būtu ar vēl vienu maziņo?" Citroniņš pabailīgi pavērās draugā.
„Vēl jau vienu varētu, būtu taisni mērā."
Izrādījās, ka stūra veikalā ir tikai puslitra pudeles. Tā jau
aizvien gadās, ka nekad nav tā, kas vajadzīgs. Neko darīt. Kur nu nakts
laikā blandīties apkārt? Jāņem, kas ir...
Ja kādam pēc stundas gadījās iemaldīties parka stūrī - tai vietā,
kur upes malā stāv soliņš, viņš noteikti ievēroja divus vīrus
kūņojamies krasta dūņās.
„Fui," gājējs noteikti savilka degunu, „kā tā var pielieties? Cilvēkam taču jāzina mērs..."
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Tev patiks šie raksti
bet raksts nav slikts 
