Parunāsim par to, par ko tu nevēlies runāt, bet vai šī saruna maz var izdoties? Jo nevelti tās ir lietas, par kurām nerunā. Lai cik acīmredzami tas arī nebūtu, ir lietas, kuras mēs izvēlamies ignorēt. Varbūt tāpēc, ka neuzskatam, ka mēs esam par to atbildīgi, ka tā nav mūsu atbildība to risināt. Tomēr tā ir kā personīgās izvēles negatīvā puse.
Mums patīk uzskatīt, ka viss labais, kas notiek ar mūsu dzīvi, ir mūsu pašu nopelns, bet tas, kas neizdodas, nav atkarīgs no mums. Varbūt ir otrādi? Tā vietā, lai meklētu vainīgos, mēs padomātu par mūsu pašu izvēlēm? Tas nav viegli, nav neviens, kas kontrolēs, vai tu tiešām to ievērosi. Vai neesat iedomājušies, ka diktatūras apstākļos ir vieglāk? Tādā ziņā, ka tu zini, ka neko nevari izvēlēties, turklāt ir skaidrs, kas pie tā ir vainīgs un ka tu neko nevari izdarīt, lai to mainītu. Tu vienkārši dzīvo bez personīgas atblidības. Laikam smagākās nastas, kas mums ir jānes. Turklāt tas ir jādara katru dienu, neskatoties uz to vai arā līst lietus, vai arī spīd saule.
Krievu mākslinieks Antons Gudims ir radījis ilustrācijas, kuras skatoties gribas smieties un raudāt. Ne jau tāpēc, ka nevar izlemt, bet gan tāpēc, ka to nevar nošķirt.
