melnais staasts○16

Zvans….

Puisis: Sveika mīļā. Mums vajag parunāt

Meitene: Kā Tu to domā?

Puisis: Kaut kas ir noticis…

Meitene: Kas? Kas par lietu? Tas ir kaut kas slikts?

Puisis: Es negribu tevi sāpināt…

Meitene: (domā) ak Dievs, es ceru, ka viņš mani negrib pamest, es viņu ļoti mīlu…

Puisis: Vai Tu klausies?

Meitene: Jā, es klausos, kas ir tik svarīgs sakāms?

Puisis: Es nezinu vai spēšu to pateikt…

Meitene: Lūdzu, saki, kas par lietu..

Puisis: Man jābrauc prom

Meitene: Par ko Tu runā? Nepamet mani, es mīlu Tevi…

Puisis: Tas nav tā, es vienkārši pārcelšos tālu prom…

Meitene: Kāpēc? Tava ģimene dzīvo šeit…

Puisis: Mans tētis manis sūta uz citu skolu…

Meitene: Es nespēju tam noticēt..

*Tētis paceļ otru klausuli: „Ko es tev Teicu Samanta par ilgu runāšanu ar zēniem? Liec nost to sasodīto klausuli!”

Puisis: Wow, Tavs tētis izklausās tiešām nikns

Meitene: Tu jau zini, viņš tāds paliek, bet tāpat-es negribu, lai tu brauc prom..

Puisis: Vai tu brauksi man līdzi?

Meitene: Mīļais, Tu zini, ka es darītu visu tevis dēļ, bet es nevaru…Tu zini, kas būs ja došos tev līdzi…Mans tēvs mani nogalinās…

Puisis: (bēdīgi) ir jau labi, saprotu…laikam…

Meitene: Es nespēju noticēt tam, kas notiek…

Puisis: man tev kaut kas jāiedod pirms es aizbraucu, es lidoju ar reisu 1-80 no paša rīta, tāpēc man tevi jāredz tagad…

Meitene: Labi, es izlavīšos…tiekamies parkā

Puisis: OK, pēc 20 min tiekamies tur

*Viņi satiekas centrālparkā, apskauj viens otru un viņš iedod vēstuli…..

Puisis: Lūk, šis ir tev.. man jāiet…

Meitene: (sāk raudāt….)

Puisis: Neraudi mīļā, es tevi ļoti mīlu, bet man laiks iet…

Meitene: (sāk iet prom….)

*Abi aiziet pa mājām un meitene sāk lasīt vēstuli, ko viņš iedevis…

Tur rakstīts……

„Samanta, Tu jau zini, ka es braucu prom….Es zinu ,ka šādi labāk varēšu paskaidrot notiekošo un visu patiesību.. es tevi nekad neesmu mīlējis, es tevi tik ļoti ienīstu….Tu esi stulba…nekad to neaizmirsti…nekad neesmu par tevīm rūpējies…neesi bijusi man svarīga…nekad neesmu gribējis ar tevīm runāt ilgi…Nedomāju, ka kādu varēšu tā ienīst kā tevi…man tu nekad nepietrūksi…..Stulbā, tu droši vien paturēsi šo vēstuli, jo tas ir pēdējais, ko tev esmu devis…Ienīstu tevi ljooooti…’’
Kristiāns

*Samanta sāk raudāt…Iemet vēstuli miskastē un raud stundām……

Paiet dienas, viņa ir bēdīga, depresijā un jūtas vientuļa… Zvana telefons….

Puisis: Kā Tu jūties?

Meitene: Es neticu tam, kas notika, es domāju, ka tu mani mīli…

Puisis: Aa, par to… Kristiāns man atstāja ziņu, lai tev pasaku, lai paskaties mēteļa kabatā…

*Viņa atrod mazu papīra gabaliņu, kurā teikts:

„Mīļā ceru, ka Tu šo lasi pirms vēstules…Es domāju, ka tavs tētis varētu to izlasīt, tāpēc aizstāju dažus vārdus… Tie bija domāti šādi- Ienīst = mīl, nekad = vienmēr, stulbā = mana mīļā…
Ceru, ka saprati tagad visu pareizi, jo mīlu tevi no visas sirds…Kristiāns”

Meitene: Ak, Dievs, viņš mani mīl tomēr, viņš būs to ielicis mana kabatā, kad samīļoja mani..

*Samanta ieslēdz TV „Reiss 1-80 ir avarējis, tiek meklēti izdzīvojušie…Šī ir traģēdija, kas netiks aizmirsta…Tikušas atrastas jau 47 jauniešu mirstīgās atliekas…’’

Viņa izslēdz TV, un klusiņām nevienam nemanāmi ieslīd savā istabā…No rīta vecāki viņu atrod mirušu…pašnāvība…Viņa nebija spējusi iedomāties vairs dzīvi bez viņa…

*Automātiskais atbildētājs nopīkst… „Sveika! Es tomēr neaizbraucu, vienkārši ļoti vēlējos tevi vel pēdējo reizi satikt…Esmu dzīvs, ceru, ka neesi pārāk noraizējusies…Pazvani, kad vari…”

Žēl, bet Samanta jau bija viņsaulē….

Puisis to uzzinājis…nekur neaizbrauca…Un izdarīja to pašu, ko viņa… Pašnāvība ….Miers…klusums…Bet tur viņsaulē…atkal abi kopā…..Un nu uz mūžu….