...dziviba...1

Tu ienāci pa durvīm straujiem soļiem,norāvi man kā zirnekļa tīklus skumjas no sejas un paņēmi uz rokām.Es jutu kā sitas tava sirds.Tālu biji nācis,laikam pat steidzies.Manī vairs nebija dzīvības,tikai asinis dzīslās vēl mazliet kustējās.Laukā bija iestājusies ziema.Sniega pārslas krita man uz sejas un nekusa.....manī nebija siltuma.Tu turēji mani uz rokām un čukstēji.Es atvēru smagos plakstiņus un ieraudziju tavas acis.Tās dega.Man gribējās pieskarties tavai sejai,bet pietika spēka tikai asarai....dedzinoši karstai,bet īstai.Manī modās dzīvība.Ar mokošām sāpēm tā lauzās caur manām šūnām.Sirds ar skaļu sitienu atdzīvināja miesu. Paverot lūpas no tām izplūda dvaša.Es biju dzīva....