Man divas reizes galvā bijis šēlums - ar galvu tajos veco laiku radiatoros tieši uz kantītēm. patīk skriet.Kaimiņsuns izkoda cauri lūpai, sejā biš, kājās, rokās. Asinis bij pamatīgas. Arī pēc aklās zarnas izoperēšanas sāpes bija neciešamas, asas. Un diskotēkā pirms 4 gadiem salauzu/izmežģīju kājas pirkstu, dejojot pie 30 seconds to mars - The Kill. Un pagājušogad Netālu no Valmieras tādā mazā festiņā "Mīlas Vasara" skrēju tumsā meklēt kādu, runādama pa telefonu, turklāt skrēju uz skatuves pusi, kuras gaismas apžilbināja acis, un jutu, ka pazūd pamats zem kājām, un pēksņi - tinkš - jūtu sāpīgu triecienu pa galvu. Sākumā viss normāli, pieceļos, domāju, ka nekas traks, bet kaut kādi puiši piesteidzās, izcēla mani no bedres un sākās panika. Uzspīdinot gaismu uz pieres - viss asinīs. Man tajā brīdī pazuda filma - balts gar acīm, aklums uz brīdi. Lēnām atguvu redzi, pataustīju pieri - tieši uzaci, un mēģināju noņemt brilles, lai pieliktu salveti - nekā, brilles nevar noņemt. Tās bija ieķērusās uzacs ādā. Viņi teica, ka esot redzējuši galvaskausu, es nezinu, spogulī neskatījos. Protams, tie paši puiši aizveda uz slimnīcu - paldies par to viņiem.Nācās, protams, šūt, Jā un slimnīcā uzgaidāmajā telpā man blakus sēdēja vēl viens cietušais no ''Mīlas Vasaras" ar sagrieztu pēdu. Kādu laiku izskatījos pēc avatāra, seja bij uzpampusi. Smadzēņu saricinājums. Neizgulēju, diemžēl. Patiesībā man vēl paveicās, jo tajā betona bedrē pa vidu esot bijušas trubas, uz kurām varēju uzdurties un man ir palikušas acis! Tikai tā uzacs ir nepakustināma-paralizēta. tā kaut kā man ir gājis.