Ķeizargrieziens ir process, kas nepieciešams, ja zināmu iemeslu dēļ nedrīkst gaidīt, kad bērniņš piedzims normālā veidā vai nu viņš nespēj piedzimt normālā veidā, piemēram nabas saite aptinās ap kaklu un draud to nožņaugt. Mātes vēders tiek griezts vaļā un bērns izņemts ārā. Lai arī šis paņēmiens tiek praktizēts jau no romiešu laikiem, pirmie gadījumi, kad māte izdzīvo, ir zināmi tikai sākot ar 16. gadsimtu. Jau ar visām modernajām medicīnas iekārtām tas ir ļoti bīstami, bet meksikāniete Inesa Ramireza Peresa brīdī, kad sākās dzemdības, dzīvoja dziļos Meksikas laukos, tuvākā vecmāte atradās 70 kilometru attālumā, arī telefona Peresai nebija. Parasti dzemdības pieņēma viņas vīrs, bet šoreiz arī viņš nebija klāt. Naktī viņa saprata, ka kaut kas ir jādara, jo bērniņš varēja nomirt.
Viņa paņēma lielu virtuves nazi, ar kuru, iespējams, pavisam nesen bija graizījusi vakariņas, un anestēzijas vietā izdzerot dažas glāzītes stiprākas dziras, atgrieza sev vēderu un izņēma bērnu. Vēlāk, ieraugot, ko pati ir sadarījusi, viņa noģība. Pa to laiku kāds no viņas bērniem bija aizskrējis pēc palīdzības. Protams, ka palīgi necerēja ieraudzīt Peresu pie samaņas, iespējams, ka viņa jau būtu mirusi no asins zaudēšanas. Bet ieradušies viņi ieraudzīja Peresu atkal pie samaņas un vēl joprojām ar atgrieztu vēderu. Šādā stāvoklī viņa vēl izturēja 8 stundas ilgu ceļu uz slimnīcu un vēlāk pilnībā izveseļojās.
.+
