Cilvēces vēsture ir daudz senāka, nekā vairums domā. Ārpuslaika Vieda māca, ka tā aizsākās ne vēlāk kā pirms 18, 5 miljoniem gadu, sākot ar dzīvniekcilvēkā individualizēšanos. Šis raksts ir īss kopsavilkums dažiem nozīmīgākajiem cilvēka evolūcijas sasniegumiem. Aptuveni pirms 21 miljons gadu dzīvniekcilvēks parādījās uz pasaules skatuves kā atsevišķa suga dzīvnieku valstībā. Šīs sugas īpatņi vēl joprojām nebija apveltīti ar prātu un tāpēc joprojām bija uzskatāmi par dzīvniekiem, taču ar primitīvu, cilvēcisku būtņu fizisko ķermeni un izskatu. Kādus 2,5 miljons gadu vēlāk jeb pirms 18,5 miljoniem gadu Būtņu grupa no citām planetārajām shēmām – konkrēti no Venēras, ieradās uz Zemes, lai palīdzētu dzīvniekcilvēkos atmodināt prāta iedīgli un individualizēties. Šī grupa izveidoja to augstāku Būtņu apvienības kodolu, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Baltā Brālība jeb Viedas Meistaru Hierarhija. Viņu štābs tika nodibināts smalkajos plānos un ezoteriķi to dēvē par Šambalu. Lai gan lokalizēta smalkajā (etheric) sfērā, Šambalas atrašanās vietu attiecina uz noteiktu vietu virs Gobi tuksneša. Vēl pēc 1,5 miljoniem gadu jeb aptuveni pirms 17 miljoniem gadu, tika nolemts, ka efektīvāk būtu, ja Brālības pārstāvji darbotos blīvi materiālos ķermeņos fiziskajā plānā, tādējādi kalpojot par praktiskiem vadoņiem un līderiem evolucionējošajai rasei. Pirmais Brālības priekšpostenis tika nodibināts vietā, kas tad bija pazīstama kā Ibeza,, kas atradās kaut kur Dienvidamerikas centrālajos reģionos. Eoniem vēlāk šīs senās kultūras paliekas vēl joprojām bija manāmas seno maiju iedibinājumos. Otrs zars apmetās Āzijā, citu starpā aizsākot Himalaju un Dienvidindijas Adeptu darbu. Šajā sakarībā jāteic, ka Meistars Džvals Kuls, pazīstams kā Tibetietis, pareģo, ka nākotnē tiks atklāti daudzi noslēpumi, kas klāj pirmsvēsturi kopumā un Tuvo Austrumu, Gobi tuksneša un Centrālāzijas senvēsturi atsevišķi, pateicoties noteiktu senu monumentu un dokumentu atklāšanai. Daži no tiem tiks atrasti virs zemes, bet daži – pazemes plašumos, kur daudzas no šīm arhaiskajām hronikām ir vēl neskartas un droši pasargātas kā pārliecinošs pierādījums šo seno vēsturisko faktu patiesumam. Vēsturiski sākotnējā (fiziskā – tulk. piezīme)cilvēku rase kļuva pazīstama kā lemūrieši - pēc viņu zemes Lemūrijas nosaukuma, kas atradās kaut kur pašreizējā Klusā Okeāna reģionā, un iespējams ietvēra sevī arī daļu Ziemeļ- un Dienvidamerikas. Pēc kādu 3 miljons gadu gara, ieilguša lēnas attīstības perioda, lielāko daļu Lemūrijas iznīcināja vulkāniska darbība un tā nogrima jūrā, atstājot aiz sevi tikai zināmu skaitu mazu saliņu tajā vietā, kur reiz pletās plašs kontinents. Tomēr daži šīs rases pārstāvji paglābās un kļuva par nākamās atlantu rases dibinātājiem, kas izcēlās pirms aptuveni 12 miljoniem gadu. Salīdzinājumā ar Lemūriju, kas atradās uz rietumiem no Amerikas, Atlantīdas kontinents galvenokārt pletās uz austrumiem no tās, ietverot sevī teritoriju, ko tagad gandrīz pilnībā klāj Atlantijas okeāns, un kas pletās no Amerikas līdz Eiropai un Ziemeļāfrikai. Maz detalizētas informācijas ir pieejama par šīm divām senajām cilvēku rasēm, taču var sniegt vispārēju dažādo attīstības stadiju aprakstu, caur kurām viņi izgāja. Prāta dzirksts, pirmais dvēselei raksturīgais atribūts, kas kalpoja lemūriešu pacelšanai no dzīvnieku valstības cilvēciskajā, ilgu laiku palika snaudošs. Laika gaitā šī pakāpeniskā atmošanās radīja cilvēkus, kuri vēl joprojām lielā mērā saglabāja savas dzīvnieciskās tieksmes. Viņos bija novērojami tikai primitīvi emociju veidi, tādi kā seksuāla vēlme un bailes no fiziskām sāpēm. Vēlmju un emociju principa pamošanās iezīmēja atlantu fāzes pieeju, kad cilvēku vairs neapmierināja vienkārša fiziska jeb dzīvnieciska pastāvēšana. Tajās senajās Lemūrijas un Atlantīdas pastāvēšanas dienās primitīvo cilvēku masas pārvaldīja valdnieki-priesteri, kuriem palīdzēja Adepti, iesvētītie un mācekļi, tiešie agrākās Baltās Brālības pēcteči, kas vēl joprojām veidoja vienīgo, patieso saprāta un garīgas vadības avotu. Beigās Hierarhija izlēma atvilkt savs pārstāvjus atpakaļ smalkajās pasaulēs. Tāpat kā pirms tam bija noticis ar Lemūriju, Atlantīdas un lielākās daļas tās iedzīvotāju bojāeja notika, pateicoties zemestrīcēm un tām sekojošai lielākās kontinenta daļas iegrimšanai okeānā. Saskaņā ar H. P. Blavatskas ‘’Slepeno Doktrīnu’’ Atlantīdas cietzemes appludināšana notika pirms vairākiem miljoniem gadu. Tomēr pēc kataklizmas saglabājās dažas, mazas saliņas, kas kalpoja par patvērumu saudzētajām un vairāk attīstītajām grupām, kas tika saglabātas, lai kalpotu par kodoliem daļējai rases atjaunošanai un pavairošanai un ļautu turpināties cilvēka evolūcijai bez lieka pārtraukuma. Pirms aptuveni 98 000 gadiem arī lielu daļu no šīm salām aprija jūra, atstājot tikai vienu salīdzinoši nelielu atlieku ‘’uz rietumiem no Gibraltāra stabiem’’, ko Platons dēvēja par Poseidoniju (jeb Atlantīdu). Arī šī atlikusī daļa beigās nogrima okeānā 15-16 tūkstoš gadu p.m.ē., taču izdzīvojušie paglābās un radīja civilizāciju savās apmešanās vietās, kuras mūsdienās pazīstamas kā Eiropa, Vidusjūras reģions un Tuvie un Vidējie Austrumi. Tieši šī Atlantīdas nogrimšana deva pamatu simboliskajai Bībeles hronikai par grēku plūdiem un Noasa šķirstu.
Ieskats Cilvēces vēsturē25
22
8
Gribi tici, gribi - nē, bet...
Cilvēces vēsture ir daudz senāka, nekā vairums domā. Ārpuslaika Vieda māca, ka tā aizsākās ne vēlāk kā pirms 18, 5 miljoniem gadu, sākot ar dzīvniekcilvēkā individualizēšanos. Šis raksts ir īss kopsavilkums dažiem nozīmīgākajiem cilvēka evolūcijas sasniegumiem. Aptuveni pirms 21 miljons gadu dzīvniekcilvēks parādījās uz pasaules skatuves kā atsevišķa suga dzīvnieku valstībā. Šīs sugas īpatņi vēl joprojām nebija apveltīti ar prātu un tāpēc joprojām bija uzskatāmi par dzīvniekiem, taču ar primitīvu, cilvēcisku būtņu fizisko ķermeni un izskatu. Kādus 2,5 miljons gadu vēlāk jeb pirms 18,5 miljoniem gadu Būtņu grupa no citām planetārajām shēmām – konkrēti no Venēras, ieradās uz Zemes, lai palīdzētu dzīvniekcilvēkos atmodināt prāta iedīgli un individualizēties. Šī grupa izveidoja to augstāku Būtņu apvienības kodolu, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Baltā Brālība jeb Viedas Meistaru Hierarhija. Viņu štābs tika nodibināts smalkajos plānos un ezoteriķi to dēvē par Šambalu. Lai gan lokalizēta smalkajā (etheric) sfērā, Šambalas atrašanās vietu attiecina uz noteiktu vietu virs Gobi tuksneša. Vēl pēc 1,5 miljoniem gadu jeb aptuveni pirms 17 miljoniem gadu, tika nolemts, ka efektīvāk būtu, ja Brālības pārstāvji darbotos blīvi materiālos ķermeņos fiziskajā plānā, tādējādi kalpojot par praktiskiem vadoņiem un līderiem evolucionējošajai rasei. Pirmais Brālības priekšpostenis tika nodibināts vietā, kas tad bija pazīstama kā Ibeza,, kas atradās kaut kur Dienvidamerikas centrālajos reģionos. Eoniem vēlāk šīs senās kultūras paliekas vēl joprojām bija manāmas seno maiju iedibinājumos. Otrs zars apmetās Āzijā, citu starpā aizsākot Himalaju un Dienvidindijas Adeptu darbu. Šajā sakarībā jāteic, ka Meistars Džvals Kuls, pazīstams kā Tibetietis, pareģo, ka nākotnē tiks atklāti daudzi noslēpumi, kas klāj pirmsvēsturi kopumā un Tuvo Austrumu, Gobi tuksneša un Centrālāzijas senvēsturi atsevišķi, pateicoties noteiktu senu monumentu un dokumentu atklāšanai. Daži no tiem tiks atrasti virs zemes, bet daži – pazemes plašumos, kur daudzas no šīm arhaiskajām hronikām ir vēl neskartas un droši pasargātas kā pārliecinošs pierādījums šo seno vēsturisko faktu patiesumam. Vēsturiski sākotnējā (fiziskā – tulk. piezīme)cilvēku rase kļuva pazīstama kā lemūrieši - pēc viņu zemes Lemūrijas nosaukuma, kas atradās kaut kur pašreizējā Klusā Okeāna reģionā, un iespējams ietvēra sevī arī daļu Ziemeļ- un Dienvidamerikas. Pēc kādu 3 miljons gadu gara, ieilguša lēnas attīstības perioda, lielāko daļu Lemūrijas iznīcināja vulkāniska darbība un tā nogrima jūrā, atstājot aiz sevi tikai zināmu skaitu mazu saliņu tajā vietā, kur reiz pletās plašs kontinents. Tomēr daži šīs rases pārstāvji paglābās un kļuva par nākamās atlantu rases dibinātājiem, kas izcēlās pirms aptuveni 12 miljoniem gadu. Salīdzinājumā ar Lemūriju, kas atradās uz rietumiem no Amerikas, Atlantīdas kontinents galvenokārt pletās uz austrumiem no tās, ietverot sevī teritoriju, ko tagad gandrīz pilnībā klāj Atlantijas okeāns, un kas pletās no Amerikas līdz Eiropai un Ziemeļāfrikai. Maz detalizētas informācijas ir pieejama par šīm divām senajām cilvēku rasēm, taču var sniegt vispārēju dažādo attīstības stadiju aprakstu, caur kurām viņi izgāja. Prāta dzirksts, pirmais dvēselei raksturīgais atribūts, kas kalpoja lemūriešu pacelšanai no dzīvnieku valstības cilvēciskajā, ilgu laiku palika snaudošs. Laika gaitā šī pakāpeniskā atmošanās radīja cilvēkus, kuri vēl joprojām lielā mērā saglabāja savas dzīvnieciskās tieksmes. Viņos bija novērojami tikai primitīvi emociju veidi, tādi kā seksuāla vēlme un bailes no fiziskām sāpēm. Vēlmju un emociju principa pamošanās iezīmēja atlantu fāzes pieeju, kad cilvēku vairs neapmierināja vienkārša fiziska jeb dzīvnieciska pastāvēšana. Tajās senajās Lemūrijas un Atlantīdas pastāvēšanas dienās primitīvo cilvēku masas pārvaldīja valdnieki-priesteri, kuriem palīdzēja Adepti, iesvētītie un mācekļi, tiešie agrākās Baltās Brālības pēcteči, kas vēl joprojām veidoja vienīgo, patieso saprāta un garīgas vadības avotu. Beigās Hierarhija izlēma atvilkt savs pārstāvjus atpakaļ smalkajās pasaulēs. Tāpat kā pirms tam bija noticis ar Lemūriju, Atlantīdas un lielākās daļas tās iedzīvotāju bojāeja notika, pateicoties zemestrīcēm un tām sekojošai lielākās kontinenta daļas iegrimšanai okeānā. Saskaņā ar H. P. Blavatskas ‘’Slepeno Doktrīnu’’ Atlantīdas cietzemes appludināšana notika pirms vairākiem miljoniem gadu. Tomēr pēc kataklizmas saglabājās dažas, mazas saliņas, kas kalpoja par patvērumu saudzētajām un vairāk attīstītajām grupām, kas tika saglabātas, lai kalpotu par kodoliem daļējai rases atjaunošanai un pavairošanai un ļautu turpināties cilvēka evolūcijai bez lieka pārtraukuma. Pirms aptuveni 98 000 gadiem arī lielu daļu no šīm salām aprija jūra, atstājot tikai vienu salīdzinoši nelielu atlieku ‘’uz rietumiem no Gibraltāra stabiem’’, ko Platons dēvēja par Poseidoniju (jeb Atlantīdu). Arī šī atlikusī daļa beigās nogrima okeānā 15-16 tūkstoš gadu p.m.ē., taču izdzīvojušie paglābās un radīja civilizāciju savās apmešanās vietās, kuras mūsdienās pazīstamas kā Eiropa, Vidusjūras reģions un Tuvie un Vidējie Austrumi. Tieši šī Atlantīdas nogrimšana deva pamatu simboliskajai Bībeles hronikai par grēku plūdiem un Noasa šķirstu.
Cilvēces vēsture ir daudz senāka, nekā vairums domā. Ārpuslaika Vieda māca, ka tā aizsākās ne vēlāk kā pirms 18, 5 miljoniem gadu, sākot ar dzīvniekcilvēkā individualizēšanos. Šis raksts ir īss kopsavilkums dažiem nozīmīgākajiem cilvēka evolūcijas sasniegumiem. Aptuveni pirms 21 miljons gadu dzīvniekcilvēks parādījās uz pasaules skatuves kā atsevišķa suga dzīvnieku valstībā. Šīs sugas īpatņi vēl joprojām nebija apveltīti ar prātu un tāpēc joprojām bija uzskatāmi par dzīvniekiem, taču ar primitīvu, cilvēcisku būtņu fizisko ķermeni un izskatu. Kādus 2,5 miljons gadu vēlāk jeb pirms 18,5 miljoniem gadu Būtņu grupa no citām planetārajām shēmām – konkrēti no Venēras, ieradās uz Zemes, lai palīdzētu dzīvniekcilvēkos atmodināt prāta iedīgli un individualizēties. Šī grupa izveidoja to augstāku Būtņu apvienības kodolu, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Baltā Brālība jeb Viedas Meistaru Hierarhija. Viņu štābs tika nodibināts smalkajos plānos un ezoteriķi to dēvē par Šambalu. Lai gan lokalizēta smalkajā (etheric) sfērā, Šambalas atrašanās vietu attiecina uz noteiktu vietu virs Gobi tuksneša. Vēl pēc 1,5 miljoniem gadu jeb aptuveni pirms 17 miljoniem gadu, tika nolemts, ka efektīvāk būtu, ja Brālības pārstāvji darbotos blīvi materiālos ķermeņos fiziskajā plānā, tādējādi kalpojot par praktiskiem vadoņiem un līderiem evolucionējošajai rasei. Pirmais Brālības priekšpostenis tika nodibināts vietā, kas tad bija pazīstama kā Ibeza,, kas atradās kaut kur Dienvidamerikas centrālajos reģionos. Eoniem vēlāk šīs senās kultūras paliekas vēl joprojām bija manāmas seno maiju iedibinājumos. Otrs zars apmetās Āzijā, citu starpā aizsākot Himalaju un Dienvidindijas Adeptu darbu. Šajā sakarībā jāteic, ka Meistars Džvals Kuls, pazīstams kā Tibetietis, pareģo, ka nākotnē tiks atklāti daudzi noslēpumi, kas klāj pirmsvēsturi kopumā un Tuvo Austrumu, Gobi tuksneša un Centrālāzijas senvēsturi atsevišķi, pateicoties noteiktu senu monumentu un dokumentu atklāšanai. Daži no tiem tiks atrasti virs zemes, bet daži – pazemes plašumos, kur daudzas no šīm arhaiskajām hronikām ir vēl neskartas un droši pasargātas kā pārliecinošs pierādījums šo seno vēsturisko faktu patiesumam. Vēsturiski sākotnējā (fiziskā – tulk. piezīme)cilvēku rase kļuva pazīstama kā lemūrieši - pēc viņu zemes Lemūrijas nosaukuma, kas atradās kaut kur pašreizējā Klusā Okeāna reģionā, un iespējams ietvēra sevī arī daļu Ziemeļ- un Dienvidamerikas. Pēc kādu 3 miljons gadu gara, ieilguša lēnas attīstības perioda, lielāko daļu Lemūrijas iznīcināja vulkāniska darbība un tā nogrima jūrā, atstājot aiz sevi tikai zināmu skaitu mazu saliņu tajā vietā, kur reiz pletās plašs kontinents. Tomēr daži šīs rases pārstāvji paglābās un kļuva par nākamās atlantu rases dibinātājiem, kas izcēlās pirms aptuveni 12 miljoniem gadu. Salīdzinājumā ar Lemūriju, kas atradās uz rietumiem no Amerikas, Atlantīdas kontinents galvenokārt pletās uz austrumiem no tās, ietverot sevī teritoriju, ko tagad gandrīz pilnībā klāj Atlantijas okeāns, un kas pletās no Amerikas līdz Eiropai un Ziemeļāfrikai. Maz detalizētas informācijas ir pieejama par šīm divām senajām cilvēku rasēm, taču var sniegt vispārēju dažādo attīstības stadiju aprakstu, caur kurām viņi izgāja. Prāta dzirksts, pirmais dvēselei raksturīgais atribūts, kas kalpoja lemūriešu pacelšanai no dzīvnieku valstības cilvēciskajā, ilgu laiku palika snaudošs. Laika gaitā šī pakāpeniskā atmošanās radīja cilvēkus, kuri vēl joprojām lielā mērā saglabāja savas dzīvnieciskās tieksmes. Viņos bija novērojami tikai primitīvi emociju veidi, tādi kā seksuāla vēlme un bailes no fiziskām sāpēm. Vēlmju un emociju principa pamošanās iezīmēja atlantu fāzes pieeju, kad cilvēku vairs neapmierināja vienkārša fiziska jeb dzīvnieciska pastāvēšana. Tajās senajās Lemūrijas un Atlantīdas pastāvēšanas dienās primitīvo cilvēku masas pārvaldīja valdnieki-priesteri, kuriem palīdzēja Adepti, iesvētītie un mācekļi, tiešie agrākās Baltās Brālības pēcteči, kas vēl joprojām veidoja vienīgo, patieso saprāta un garīgas vadības avotu. Beigās Hierarhija izlēma atvilkt savs pārstāvjus atpakaļ smalkajās pasaulēs. Tāpat kā pirms tam bija noticis ar Lemūriju, Atlantīdas un lielākās daļas tās iedzīvotāju bojāeja notika, pateicoties zemestrīcēm un tām sekojošai lielākās kontinenta daļas iegrimšanai okeānā. Saskaņā ar H. P. Blavatskas ‘’Slepeno Doktrīnu’’ Atlantīdas cietzemes appludināšana notika pirms vairākiem miljoniem gadu. Tomēr pēc kataklizmas saglabājās dažas, mazas saliņas, kas kalpoja par patvērumu saudzētajām un vairāk attīstītajām grupām, kas tika saglabātas, lai kalpotu par kodoliem daļējai rases atjaunošanai un pavairošanai un ļautu turpināties cilvēka evolūcijai bez lieka pārtraukuma. Pirms aptuveni 98 000 gadiem arī lielu daļu no šīm salām aprija jūra, atstājot tikai vienu salīdzinoši nelielu atlieku ‘’uz rietumiem no Gibraltāra stabiem’’, ko Platons dēvēja par Poseidoniju (jeb Atlantīdu). Arī šī atlikusī daļa beigās nogrima okeānā 15-16 tūkstoš gadu p.m.ē., taču izdzīvojušie paglābās un radīja civilizāciju savās apmešanās vietās, kuras mūsdienās pazīstamas kā Eiropa, Vidusjūras reģions un Tuvie un Vidējie Austrumi. Tieši šī Atlantīdas nogrimšana deva pamatu simboliskajai Bībeles hronikai par grēku plūdiem un Noasa šķirstu.
Reklāma
