Ziemeļblāzma jeb polārblāzma8

Polārblāzma ir zaļgana gaisma, kuru skaidrā naktī pie debesīm var bieži redzēt atrodoties Ziemeļskandināvijā, Karēlijā, Aļaskā, Kanādā vai Grīnlandē. Vienīgi stipru mangētisko vētru laikā polārblāzmu var redzēt arī tālāk dienvidos, tai skaitā Latvijā. Polārblāzma tiek bieži saukta arī par ziemeļblāzmu, jo novērotāji to parasti redz ziemeļu pusē un ziemeļu puslodē. Taču 'dienvidblāzma' ir tieši tāda pati kā ziemeļblāzma vienīgi dienvidu puslodē nav tik daudz novērotāju. Polārblāzmas gaisma parasti veido vienu vai vairākas lokveida lentas pāri visām debesīm. Tās bieži līdzinās aizskariem, jo sastāv no gandrīz vertikāliem stariem un var veidot aizskariem līdzīgus ločījumus. Gaisma nepārtraukti kustās, stari parādās un pazūd, forma mainās, dažreiz bez blāvi zaļās parādās arī citas krāsas. Polārblāzmas veido ilgi neaizmirstamu gaismu spēli. Polārblāzma veidojas apmēram 100 km augstumā un ir galarezultāts veselai rindai fizikālu procesu: atsevišķās vietās Zemes magnetosfērā elektroni tiek paātrināti līdz milzīgām enerģijām, šie elektroni, ķā visas lādētas daļiņas, seko magnētiskā lauka līnijām, vietās, kur magnētiskā lauka līnijas šķērso Zemes atmosfēru, elektroni saduras ar atomiem un molekulām atmosfēras augšējos slāņos, sadursmju rezultātā daļā no molekulām tiek ierosinātas, molekulām atgriežoties neierosinātā stāvoklī tiek izstarota gaisma. Raksturīgā zaļā krāsa nāk no ierosinātiem skābekļa atomiem. Līdzīgi veidojas arī attēls televizorā - elektroni tiek ar elektriskā lauka palīdzību paātrināti, ar magnētiskā lauka palīdzību elektronus stūrē uz vajadzīgo ekrāna vietu, un tur elektroni saduras ar fluorescējošu materiālu ierosinot molekulas, kas vēlāk izstaro gaismu. Polārblāzma ir novērojama ovālveida apgabalā (polārblāzmas ovāls) apkārt magnētiskajiem poliem. Eiropā tas parasti šķērso Skandināvijas ziemeļdaļu, taču lielu magnētisko vētru laikā polārais ovāls izplešas uz ekvatora pusi, atsevišķos gadījumos līdz pat Latvijai.