->Kaut arī pelēkā vāvere sastopama daudzos parkos un dārzos, un tā dažreiz ierīko ligzdu pat cilvēku mājokļos, viņas pirmatnējā vide ir mežs. No ienaidniekiem tā patvērumu meklē krūmos. Ligzdu pelēkās vāveres ceļ koku zaros vai dobumos. Bieži vāveres piesavinās kraukļu ligzdas, kuras pārklāj ar zaru jumtiņu, kura dēļ ligzdas iekšpuse ir labi aizsargāta. Pelēkā vāvere ligzdu parasti izklāj ar sūnām, ušņu un citu augu pūkām, sausu zāli un spalvām. Viņa ceļ vairākas ligzdas un atkarībā no garastāvokļa izvēlas vienu. Visu laiku ligzdu izmanto mātītes ar mazuļiem. Ziemas ligzdas un mātīšu ligzdas, kurās tiek audzināti mazuļi, parasti ir lielākas un stiprākas par vasaras ligzdām.
->Attēlos redzems ka mazuļi baro ar pienu cilvēks.Pelēkā vāvere nevar izdzīvot bez ēšanas pat vienu dienu, arī ziemā. Tā nevar uzkrāt tik daudz enerģijas, lai varētu ilgāku laiku badoties, tādēļ neguļ ziemas miegu.
->Visaktīvāk vāvere darbojas no rīta un vakarā, kad atkarībā no gadalaika meklē pumpurus, sēklas vai gatavus augļus. Abās priekšķepās tā cieši tur barību.
Pelēkās vāveres ēdienkarte nav pastāvīga un mainās katru mēnesi. Janvārī šis dzīvnieks ēd zariņus un sēnes, maijā meklē dzinumus un pumpurus, bet septembrī mielojas ar lielākiem gardumiem - ozolzīlēm, lazdu un skābaržu riekstiem. Izsalkušas vāveres izzog no ligzdām putnu olas un putnēnus, barojas arī putnu barotavās, bet pavasarī izkašņā augu sīpolus. Ja barības ir daudz, pelēkā vāvere to ierok zemē krājumiem. Pēc tam viņa parasti aizmirst, kur ir noslēpusi daļu krājumu.
->Vāverēm saziņā lielāka nozīme ir ķermeņa valodai, pozām un smaržai, nevis skaņām, taču tās balss ir dažāda: šmakstināšna, burkšķēšana, zobu griešana un murrāšana. Ļoti svarīgus signālus dod vāveres kuplā aste. Vāvere ar tās palīdzību izrāda savu noskaņojumu. Takas pelēkās vāveres iezīmē ar urīnu un dziedzeru izdalījumiem. Savukārt atbilstošu barību atrod ar ožu.