Ja medmāsa saka, ka nekad nav pieļāvusi kļūdu, tad tā ir vai nu viņas pirmā darba diena, vai viņa tev melo, acīs skatīdamās.
Ja medmāsa saka, ka nekad nav pieļāvusi kļūdu, tad tā ir vai nu viņas pirmā darba diena, vai viņa tev melo, acīs skatīdamās.
Man nepatīk naktīs pārbaudīt pacientus viņu palātās, jo man ir bail, ka kāds no viņiem būs miris.
Ikreiz, kad man ir pacients, kurš ir ‘’dārzenis’’, es saņemu viņu roku savējā un runāju ar viņiem tā, it kā nekas nebūtu citādi. Dažreiz es viņos redzu izmaiņas. Domāju, ka viņi mani dzird.
Šajā pasaulē nav nekā labāka par jaundzimušā paņemšanu rokās. Šie brīži liek man pārliecināties par to, ka izdarīju pareizo izvēli, kļūdama par medmāsu.
Es vēlos strādāt traumu nodaļāvai pediatrijā (bērnu ārsts), jo man nav pacietības strādāt ar veciem cilvēkiem.
Dažreiz es ļoti vēlētos, lai ikviens saprastu, ka mēs visi strādājam slimnīcā un mums visiem ir jānovērtē vienam otra darbu.
Medmāsu skola bija vienkārša. Grūti ir būt jauniņajam slimnīcā un iemācīties tikt galāar tiem milzīgajiem papīru kalniem.
Es vēlētos kaut mans puisis varētu redzēt dažus no cilvēkiem, par kuriem es ikdienā rūpējos. Tad viņš netaisītu tik lielu drāmu ikreiz, kad sasit kāju pirktus.
Es neciešu, ka cilvēki jautājumu sāk ar vārdiem: ‘’Tātad, ja tu esi medmāsa, tad tu noteikti zināsi ...’’
Es nekļuvu par medmāsu tāpēc, lai tiktu uzskatīta par varoni, bet neliels ‘’Paldies’’ ik pa laikam nenāktu par ļaunu.
Man regulāri ir jāiekož pašam sev vaigā, lai nesāktu smieties ikreizi, kad pacienti psihiatriskajā nodaļā kaut ko stāsta.
Mana ģimene nesaprot, cik grūts patiesībāir mans darbs. Viņi domā, ka es visu dienu to tikai daru, kā izsniedzu pacientiem tabletes.
Maiņas beigās manas kabatas viemēr ir smagākas nekā maiņas sākumā.
Es reiz pieķēru savu pacientu palātā smēķējam zāli. Es nesapratu – smieties vai raudāt.
Pirms sešiem mēnešiem es kļuvu par medmāsu. Šorīt es atradu ses pirmo sirmo matu. Nedomāju, ka tā ir sakritība.
Es 4 no rīta dziedāju un dejoju savai pacientei ''Daudz laimes dzimšanas dienā.'' Viņai patika.
Kļūdās visi. Arī medmāsas. Labākais, ko varam darīt, ir mācīties no kļūdām.
Man gribētos, lai uz darbinieka kartes netiktu norādīts mans uzvārds. Man ir bail, ka daži pacienti mani pēc tam varētu uzmeklēt.
Medmāsu skola tevi nesagatavo tam, kas tevi sagaida īstajā dzīvē.
Sakiet, ko gribiet, bet es piekrītu tam, ka neviena skola līdz galam un pat ne tuvu tam nesagatavo tam, kas būs reālajā dzīvē/darbā. Esmu mācījusies četrās skolās (pamatene, tehnikums, universitāte, autoskola). No šīm četrām skolām vislabāk sagatavoja autoskola, jo braucot tu reāli redzi un piedzīvo to, kā būs tad, kad tu būsi pilntiesīgs šoferis. Neteikšu, ka pārējās skolas bija peļamas, bet nu tur vairāk grozās sausa teorija, īpaši tas bija universitātē. Pasniedzēju vieni un tie paši piemēri, teoriju kalni, bet, kad aizej praksē, tad pirmajā brīdī blisini acis un domā, kur pie velna esi nokļuvis un ko tev darīt. Viss nāk tikai ar paša pieredzi, ko tev skolā neiedos un neiemācīs.
medmāsām forši --laiku pa laikam kāds no dakterim tās drāž..visos caurumos--un viņām tas patīk..ko gan nevar teikt par dakteru sievām..
To reto reizi ,kad esmu gulējis slimnīcā ,man vienmēr ir bijis sex ar kādu no medmāsām. Ko lai dara --spermotoksikoze. Laikam tas ar ietilpst medmāsu pienākumu sarakstos--gulēt ar pacientiem.