Nāves zona - Černobiļa17

Lielākais posts pirmajās nedēļās

Sprādziens no reaktora izsvieda kodoldegvielu un grafīta kontrolstieņu fragmentus, kas nokrita ap reaktora ēku, kā arī uz turbīnu halles un trešā reaktora ēkas jumta.  Sprādziens kodolreaktorā bija milzīgs, tomēr lielākais posts, ko nesa radiācija, norisinājās pirmās dažas nedēļas pēc sprādziena. Radiācija ir kā granātas šrapnelis, kas pēc eksplozijas lido prom no sprādziena centra. Jau piecpadsmit minūtes pēc sprādziena radiācijas līmenis bija nokrities līdz vienai ceturtajai daļai no tās sākotnējā līmeņa, bet pēc vienas dienas līmenis bija jau viena piecpadsmitā daļa. Savukārt pēc trīs mēnešiem radiācijas līmenis bija nokrities līdz 1% no sākotnējā līmeņa.

Radiācija tur ir joprojām. Tās lielākā daļa burtiski izkūpēja gaisā, un tikai tā radiācija, kas palika tuvāk zemei, ietekmēja cilvēkus un citu dzīvo radību

Bojā gāja dučiem ugunsdzēsēju

Černobiļas sprādziena laikā izdalījās ne vien liels daudzums radiācijas, bet arī izcēlās milzīgs ugunsgrēks. Ugunsdzēsēji, kuri cīnījās ar liesmām, tika pakļauti lielam radiācijas daudzumam, kā rezultātā dučiem ugunsdzēsēju mira dzēšanas laikā. Šie ugunsdzēsēji tika pakļauti aptuveni desmit kvadriljonu lielam gamma staru daudzumam katrs.  Ugunsdzēsējiem tika dots morfijs un citas zāles, lai atvieglotu viņu sāpes

Aleksejs Ananenko, Valērijs Bespalovs un Boriss Baranovs

Kādam šie cilvēku vārdi neizsaka neko, bet viņi bija varoņi. Šie trīs vīri riskēja ar dzīvību,lai novērstu iespējamo sprādzienu AES Černobiļā, ko varētu radīt aptuveni 1200 grādus karstā ārkārtīgi radioaktīvā grafīta, degvielas un citu vielu sakausējuma  nokļūšana zem reaktora esošajos ūdens baseinos. Rezervuāru vārstuļu atvēršanai nosūtīja šos trīs cilvēkus, kuri to paveica un atgriezās.

Radioaktīvie nokrišņi

Radiācijas līmenis, kas atmosfērā nonāca pēc reaktora eksplozijas, 400 reizes pārsniedza radioaktīvo vielu daudzumu Hirosimā.

Mēģinot novērst avārijas sekas un piesegt notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru. Pēc spēcīgā apstarojuma glābēji izdzīvoja tikai dažas nedēļas, mirstot mokošā nāvē.

Černobiļas reaktors pēc sprādziena dega vairākas dienas, bet Padomju Savienība notikušo katastrofu centās noklusēt.

28.aprīlī,  Zviedrija konstatēja neizskaidrojamu radiācijas līmeņa palielināšanos - pirmie trauksmes signāli starptautiskā līmenī

Pripjatas iedzīvotāji tika evakuēti vien 36 stundas pēc notikušās katastrofas – šajā laikā daudz pilsētas iedzīvotāji jau bija pakļauti būtiskām radiācijas devām.

Neilgi pēc radiācijas noplūdes no Černobiļas AES tās tuvākajā apkārtnē esošie meži gāja bojā no pārmērīgi augstā radiācijas līmeņa. Šis reģions vēlāk tika iesaukts par «sarkano mežu», jo mirušie koki palika spilgti sarkanīgi oranžā krāsā. «Sarkanais mežs» tika izcirsts, bet koki – aprakti.

Mūsdienās Černobiļā saimnieko mežonīgie zvēri

Pēc sprādziena Černobiļas teritorija tika evakuēta un to savā varā pārņēma daba. Briežu, stirnu un mežacūku populācija reiz cilvēku apdzīvotajā teritorijā ir līdzīga šo zvēru populācijai cilvēka darbības neskartos rezervātos. Īpaši labi klājas vilkiem, ko tur ir septiņas reizes vairāk nekā tuvējos rezervātos. Lielais dzīvnieku skaits ir skaidrojams ar to, ka no šīs teritorijas vairās cilvēks, kurš ir lielāks drauds dabai par radiāciju.

Attēlā ir zvērs kas mutējies radiācijas ietekmē

Černobiļa šodien

Neskatoties uz radīto piesārņojumu un bažām par drošību, Černobiļas atomelektrostacija turpināja darbu arī pēc pasaules vēsturē postošākās kodolkatastrofas.

Černobiļas AES otrais reaktors tika slēgts 1991.gadā pēc ugunsgrēka, savukārt pirmais reaktors darbojās līdz 1996.gadam.

Černobiļas AES pārstāja darboties 2000.gada decembrī, līdz ar trešā reaktora slēgšanu.

Pripjata un Černobiļa kopš 1986.gada katastrofas ir kļuvušas par vienām no zināmākajām spoku pilsētām pasaulē.

Pēc katastrofas virs reaktora lielā steigā tika uzbūvēts milzu vairogs, lai nepieļautu turpmāku piesārņojuma noplūšanu, tomēr, gadiem ejot un ņemot vērā šīs struktūras novecošanos, tika pieņemts lēmums virs reaktora būvēt jaunu sarkofāgu, kas novērstu iespējamo radioaktīvu materiālu noplūdi vismaz gadsimta garumā.

2016. gadā jaunais Černobiļas AES ceturtā reaktora vairogs tika oficiāli atklāts – tas uzskatāms par pasaulē lielāko metāla struktūru.

Par sarkofāgu dēvētās būves augstums ir 108 metri, un tā ir augstāka par Ņujorkas Brīvības statuju. Milzīgā velve sver 36 000 tonnu, un tas ir trīs reizes vairāk nekā Parīzes Eifeļa torņa svars.

Šī būve izmaksāja 2,1 miljardu eiro