1. Vecāks attiecas pret savu bērnu kā pret pieaugušu cilvēku.
Sāksim ar to, ka bērns nav pieaudzis cilvēks, tāpēc viņš var nesaprast vecāku šķiršanos, emocijas vai jūtas. Jebkurš vecāks ir atbildīgs par savu bērnu, un neviens bērns nav un nekad nebūs sava bērna psihologs, tāpēc savas problēmas nedrīkst uzgrūst uz maza bērna pleciem.
Visam ir jābūt tieši otrādi - bērns ir tas, kuram ir nepieciešams skaidrot, ka viss būs labi, ka viss ir kārtībā, ka tā bija jānotiek, ka tā būs labāk. Vecākam ir jāpalīdz bērnam, nevis bērnam ir jāpalīdz vecākam.
2. Vecāki bieži vien liek savam bērnam izvēlēties.
Nekad neliec savam bērnam izvēlēties, kurš vecāks ir labāks, pie kura vecāka dzīvot, pie kura būs labāks. Tas bērnam liek justies kā nodevējam.
3. Vecāki bieži vien mēģina pielabināties savam bērnam.
Diemžēl pēc šķiršanās bieži vien bijušie partneri vairāk koncentrējas uz savu tēlu nevis bērnu. Notiek savstarpēja cīņa par to, kurš ir labāks vecāks. Dārgas dāvanas, ceļojumi un katras vēlmes apmierināšana bērnam nenāk par labu. Ja vien mērķis nav izaudzināt viņu par izlutinātu un kaprīzu cilvēku, kurš, būsim reāli, vecumdienās aizmirsīs par saviem vecākiem.
4. Bieži vien bērni jūtas vainīgi.
Lūk, kāpēc komunikācija savā starpā spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Vecāki bieži vien nevēlas atzīt, ka ir pieļāvuši kļūdu, vai arī uzskata, ka viņu pienākums nav paskaidrot bērnam to, kāpēc tētis un mamma vairs nedzīvo kopā. Svarīgi ir atcerēties, ka šķiršanās ir jāpasniedz tā, lai bērns to saprastu.
5. Vecāks jūtas vainīgs.
Vai reiz pienāks laiks, kad cilvēki sāks saprast to, ka nav jājūtas vainīgam pie tā, ka neizdodas laulība? Ne viss ir kā filmās vai grāmatās. Ne visas laulības ir veiksmīgas. Tā ir dzīve. Bet nekādā gadījumā nedrīkst šo vainas izjūtu izrādīt bērnam. Sava bērna acīs tev vienmēr ir jābūt stipram, protams, nedrīkst aizmirst par emocijām, bet 24/7 raudāšana un žēlošanās jebkuru bērnu salauzīs.