Šajā rakstā minētie unikālie cilvēki patiešām ir dzimuši laimes krekliņā, jo vienīgie izdzīvoja traģēdijās, kurās bojā gāja desmitiem, simtiem un pat tūkstošiem citu cilvēku. Liktenis vai veiksme?
Viņi bija vienīgie izdzīvojušie17
624
3
Ogists Siparī
1902.gada 8.maijā, Karību jūrā esošās Martinikas salas pilsēta Senpjēra tika pilnībā izpostīta Monpelē vulkāna izvirduma laikā. Katastrofa Senpjēras pilsētu pārsteidza tik negaidīti, ka gandrīz visi tās 30 000 iedzīvotāji gāja bojā, it kā neko nebūtu manījuši. Brīnumainā kārtā vienam Senpjēras iedzīvotājam izdevās palikt dzīvam - tas bija cietuma kamerā ieslodzītais slepkava Ogists Siparī. 1902.gada 7.maijā, dienu pirms izvirduma, Siparī iesaistījās kautiņā, kura laikā viņš līdz nāvei piekāva kādu vīrieti. Viņš tika ieslodzīts Senpjēras cietumā. Vēlāk Siparī žurnālistiem stāstīja, ka viņš 8 maija rītā gaidīja brokastis. Pēkšņi kamera satumsusi, un telpā iebrāzusies ar pelniem sajaukusies svilinoša gaisa straume. Briesmīgais karstums ildzis tikai īsu brīdi, kura laikā viņš vienkārši aizturējis elpu. Lai arī drēbes nesadega, tomēr zem krekla radās smaga apdeguma brūces. Kad viņš kamerā pielīdis pie ūdens trauka, par lielu pārsteigumu konstatējis, ka ūdens tajā bijis dzestrs. Kamerā viņam nācās pavadīt četras dienas līdz viņu atrada un atbrīvoja. Siparī tika apžēlots, un viņš sāka strādāt cirkā, ar kuru vairākus gadus ceļoja un uzstājās kā "Senpjēras cietumnieks", stāstot publikai par savu brīnumaino izglābšanos. Vēlāk viņš mainīja savu vārdu uz Ludgers Silbarī un kļuva par pirmo melnādaino cirka mākslinieku. Silbarī nomira 1929.gadā.
Sesīlija Šihana
1987.gada 16.augustā, Northwest Airlines Reiss 255 avarēja neilgi pēc pacelšanās no Detroitas lidostas. Katastrofā bojā gāja visi 6 apkalpes locekļi un 148 no 149 pasažieriem. Vienīgā izdzīvojusī bija 4 gadus vecā Sesīlija Šihana, kuru glābēji atrada atlūzās, ar smagiem ievainojumiem. Sesīlija tika atrasta savā sēdeklī, tikai dažas pēdas no savas mātes, Polas Šihanas, sava tēva Maikla un sešus gadus vecā brāļa Deivida līķiem. Viņas izdzīvošanu daudzi uzskatīja par brīnumainu un neizskaidrojamu. Pēc katastrofas, Sesīlija dzīvoja kopā ar savu tanti un tēvoci, kuri viņu sargāja no publicitātes. 2012.gadā, Sesīlija piekrita intervijai, lai runātu par traģiskajiem notikumiem pirms 25 gadiem. Viņa atzina:" Ik reizi, kad paskatos spogulī, es redzu rētas, kuras man atgādina par šo katastrofu". Uz viņas kreisās rokas ir uztetovēta maza lidmašīna, kas viņai katru dienu atgādina par traģēdiju. Vīrs, kurš izvilka Sesīliju no atlūzām bija ugunsdzēsējs Džons Tīds. :"Es dzirdēju sāpju pilnu raudāšanu, paskatījos pa labi un ieraudzīju no sēdekļa izspraugušos mazu rociņu".
Reklāma
Aleksandrs Sizovs
2011.gada 7.septembrī viena no spēcīgākajām KHL komandām Jaroslavļas Lokomotiv devās uz pirmo jaunās sezonas spēli pret Minskas Dinamo. Lidmašīnā atradās pavisam 45 cilvēki: 37 pasažieri un 8 apkalpes locekļi. Lidmašīna nav varējusi uzņemt ātrumu un sadūrusies ar radiolokācijas torni, tad lidmašīna pārlūzusi divās daļās no kurām priekšējā iekrita Volgas upē. Neilgi pēc katastrofas tika paziņots, ka lidmašīnā atradās visi kluba spēlētāji un personāls. No 45 cilvēkiem bojā gāja 43. Katastrofā sākotnēji izdzīvoja uzbrucējs Aleksandrs Gaļimovs, kurš kritiskā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā ar vairāk nekā 80% ķermeņa apdegumu, bet dažas dienas vēlāk arī viņš nomira. Vienīgais šajā katastrofā izdzīvojušais bija bortinženieris Aleksandrs Sizovs. Saņemot ziņas par traģisko negadījumu tika pārtraukta KHL sezonas atklāšanas spēle starp Salavat Julajev un Atlant komandām. Starp upuriem bija vairāki izcili un pazīstami hokejisti: Slovāku uzbrucējs Pavols Demitra, čehu hokeja zvaigznes Jans Mareks, Karels Rahuneks un Jozefs Vasīčeks, zviedru vārtsargs Stefans Līvs, baltkrievu aizsargs Ruslans Salejs, vācietis Roberts Dītrihs un protams latviešu dzelzs vīrs Kārlis Skrastiņš, kā arī vairāki talantīgi krievu hokejisti. Mira arī komandas galvenais treneris Breds Makrimons.
Nils Gustafsons
Bodomas ezers atrodas pie Espo pilsētas, apmēram 22 kilometrus uz rietumiem no Somijas galvaspilsētas Helsinki. 1960.gada 5. Jūnijā, 4 jaunieši atpūtās Bodomas ezera krastā. Agri no rīta viņiem uzbruka viena vai vairākas personas, 3 jauniešus nodurot ar nazi un ceturto ievainojot. Vienīgais izdzīvojušais, Nils Gustafsons, dzīvoja normālu dzīvi līdz 2004.gadam, kad viņš tika arestēts uz aizdomu pamata, ka tieši viņš varētu būt slepkava. Saskaņā ar policijas teoriju, Gustafsons kļuva greizsirdīgs uz vienu no upuriem, Irmeli Bjorklundu, viņa draudzeni. Bjorklunda tonakt tika sadurta 15 reizes, kamēr pārējie divi pusaudži tika sadurti ar dažiem dūrieniem. Krītot panikā, Gustafsons atzinās noziegumā sakot:"Kas bijis bijis. Es saņemšu 15 gadus", tomēr tiesai neizdevās pierādīt viņa vainu un 2005.gada 7.oktobrī, Gustafsons tika pilnībā attaisnots. Gustafsons saņēma 44 900€ par morālo kaitējumu un cietumā pavadīto laiku.
Stjuarts Daivers
1997.gada 30.jūlija rītā, 3500 tonnas akmeņu un dubļu izbrāzās cauri Tredbo slēpošanas kūrortam, Jaundienvidvelsā, Austrālijā. Nogruvums sev līdzi paņēma divas viesnīcas un nogalināja 18 cilvēkus. Vienīgais izdzīvojušais šajā traģēdijā bija slēpošanas instruktors vārdā Stjuarts Daivers, kurš tika atrakts 65 stundas vēlāk. Viņš bija nosalis un pārbijies, bet bez nopietniem savainojumiem. Viena no bojāgājušajām bija Daivera sieva Sallija. Pēc šī notikuma, Daivers sarakstīja savu autobiogrāfiju, ar nosaukumu "Survival", kurā stāsta par piedzīvoto katastrofā un pēc tās.
Reklāma
Uli Hēness
Bijušais Minhenes Bayern futbola kluba prezidents un spēlētājs, Uli Hēness, 1982.gadā kopā ar trīs draugiem nolēma ar privātu lidmašīnu lidot uz futbola spēli Minhenē. Lidmašīna avarēja un Hēness bija vienīgais izdzīvojušais. Viņš tika sveikā bez mazākās skrambiņas, jo bija devies gulēt lidmašīnas aizmugures daļā. Līdz pat šai dienai, viņš no šī notikuma absolūti neko neatcerās.
Viviāna Bulvinkela
Bulvinkela bija Austrālijas armijas medmāsa, kura vienīgā izdzīvoja bēdīgi slavenajā Bankas salas slaktiņā, 1942.gada 16.februārī. 12.februārī, Bulvinkela un vēl 65 citas Austrālijas armijas medmāsas pēc Japāņu iebrukuma Britu Malajā, uzkāpa uz tvaikoņa SS Vyner Brooke, lai aizbēgtu. Divas dienas vēlāk, Japāņu lidaparāti sāka tvaikoņa bombardēšanu un tas nogrima. Bulvinkela, 20 citas medmāsas un liela grupa vīriešu, sieviešu un bērnu aizpeldēja līdz Radži pludmalei, Bankas salā (Indonēzijā). Pārējie uz klāja esošie gāja bojā kuģa grimšanas laikā. Nākamajā dienā, izdzīvotāju grupai uz salas pievienojās vēl 100 citi no vēlviena netālu nogremdētā kuģa. Viņi nolēma padoties Japāņiem. Kad Japāņu karavīri izkāpa uz salas, tie nogalināja visus vīriešus un medmāsām lika kāpt jūrā. Tad tie ar automātiem sāka šaut uz medmāsām. Bulvinkelai trāpīja lode,kura pilnībā izgāja cauri visam viņas ķermenim, bet neskāra nevienu svarīgo orgānu. Viņa izlikās par mirušu līdz karavīri devās prom. Pēc tam viņa tika izglābta un saviem glābējiem stāstīja par redzētajām šausmām. 1992.gadā viņa atgriezās Bankas salā, lai atklātu pieminekli, kas bija veltīts medmāsām, kurām neizdevās izdzīvot. Pēc kara viņa strādāja Feirfīldas Infekciju Slimību Slimnīcā līdz pat savai nāvei 2000.gadā.
Vesna Vuloviča
1972.gada. 26. Janvārī, uz JAT Reisa 367 klāja notika eksplozija, kuras rezultātā lidmašīna pilnībā izjuka. 22 gadus vecā Vuloviča bija šīs lidmašīnas stjuarte. Viņai nevajadzēja atrasties lidmašīnā, viņa tika sajaukta ar citu stjuarti, kuru arī sauca Vesna. Pēc eksplozijas Vuloviča krita no 10,160 metru augstuma un neticamā kārtā palika dzīva. Visi pārējie 27 lidmašīnā esošie cilvēki gāja bojā. Viņa ir iekļauta Ginesa Rekordu Grāmatā, kā persona, kura ir izdzīvojusi pēc augstākā brīvā kritiena bez izpletņa. Viņa guva smagu galvaskausa lūzumu, lauza mugurkaulu un abas kājas. Viņa nogulēja komā 27 dienas. Kad Vuloviča pamodās, viņa uzzināja, ka ir daļēji paralizēta. Viņa pilnībā izveseļojās un atguva kontroli pār savām kājām un turpināja strādāt JAT Airways. Viņa apgalvo, ka viņai nav bailes no lidošanas, jo neko no šīs avārijas neatcerās, un ka viņai patīk skatīties filmas par lidmašīnu katastrofām.
Reklāma
Anete Herfkensa
1992.gada 14.novembrī, Herfkensa bija viena no pasažieriem Vietnam Airlines Reisā 474. Tā bija Padomju Yak-40 tipa lidmašīna, būvēta 1976.gadā. Tuvojoties savam galapunktam, Kamžaņas lidostai, lidmašīna nolaidās pārāk zemu, aizskāra koku galotnes, avarēja, un tika iznīcināta. Glābējiem vajadzēja 8 dienas, lai atrastu lidmašīnas vraku. Par lielu pārsteigumu viņi atklāja, ka Anete Herfkensa, Nīderlandes pilsone, ir izdzīvojusi. Pēc notikušā, Herfkensa stāstīja, ka avārijā izdzīvoja arī citi pasažieri, bet tie nomira nesagaidot palīdzību. Viņa izdzīvoja dzerot lietus ūdeni. Herfkensas līgavainis, kurš ceļoja kopā ar viņu, gāja bojā uzreiz. Pēc traģēdijas, Herfkensa pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā. Deviņus gadus pēc līgavaiņa zaudēšanas, viņas dēlam tika diagnosticēts autisms.
Pans Ļjans
Ļjans piedzima Hainaņā, Ķīnā, 1918.gadā. 1942.gadā, Otrā Pasaules kara laikā viņš strādāja par otro stjuartu uz Britu bruņukuģa SS Benlomond, kurš bija ceļā no Keiptaunas, Dienvidāfrikā uz Paramaribo, Surinamā, un pēc tam uz Ņujorku. 23.novembrī, Vācu U-172 zemūdenei izdevās pārtvert un nogremdēt Ben Lomond. Kuģim grimstot, Ļjans uzvilka glābšanas vesti un ielēca okeānā, pirms eksplodēja kuģa boileri. Kuģim grimstot bojā gāja 53 no 54 apkalpes locekļiem, padarot Ļjanu par vienīgo izdzīvojušo. Pēc ūdenī pavadītām 2 stundām, viņš atrada atstoņstūra formas koka plostu un uzrāpās uz tā. Uz plosta bija vairāki biskvīti, kanna ar dzeramo ūdeni, šokolāde, cukurs, dūmu granātas un kabatas lukturis. Ļjans sākotnēji uzturēja sevi pie dzīvības dzerot ūdeni un ēdot uz plosta esošo pārtiku,bet vēlāk pievērsās zvejošanai un lietus ūdens vākšanai. Reiz, Ļjans, esot knapi dzīvs, notvēra putnu un dzēra tā asinis lai izdzīvotu. 1943.gada 5.aprīlī, pēc 133 dienu pavadīšanas uz plosta Atlantijas okeānā, Ļjans tuvojās sauszemei. Viņu izglāba trīs Brazīļu zvejnieki un nogādāja viņu Belemā, Brazīlijas ziemeļu lielākajā pilsētā. Pēc šī notikuma Ļjans bija zaudējis 9 kilogramus, bet spēja pārvietoties pats saviem spēkiem. Slimnīcā viņš pavadīja 4 nedēļas, pēc tam Britu konsuls nogādāja viņu Lielbritānijā. Apvienotās Karalistes karalis Dzordžs V, Ļjanam piešķīra Britu impērijas ordeni. Pēc tam Ļjans emigrēja uz ASV, kur nodzīvoja līdz pat savai nāvei 1991.gadā.
Tev patiks šie raksti
