Latvieši, kas izmainīja vēsturi!82

Traģiskie notikumi Ziemassvētku kaujās (1916. gada nogalē pēc vecā stila), kad latviešu strēlnieki cīņā pret Vācijas karaspēku zaudēja trešdaļu no sava tā brīža sastāva (ap 9000) savu karavīru, pateicoties cara armijas vadības nekompetencei, izraisīja plašu neapmierinātību ar karaspēka vadību. Vēlāk tam sekoja loģisks rezultāts - pēc tam, kad Krievijas cars Nikolajs II Romanovs tika gāzts, strēlnieki atbalstīja varas pāriešanu Padomju rokās, jo tieši boļševiki solīja visām tautām netraucēt veidot neatkarīgas valstis.

Vēlāk, sarkano aģitatoru ietekmē, liela daļa latviešu strēlnieku pievienojās Sarkanajai armija, tādejādi kļūstot pat latviešu sarkanajiem strēlniekiem.

Pēc lielinieku organizētās Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī latviešu strēlnieku daļas saglabāja disciplīnu un ir svarīgi pieminēt, ka tieši latvietis - to komandieris pulkvedis Jukums Vācietis (attēlā pa kreisi) no 1918. gada 4. septembra līdz 1919. gada 8. jūlijam bija pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks. Šajā amatā viņš tika iecelts pēc Ļeņina ierosinājuma.

1918. gada sākumā latviešu strēlnieki tika plaši izmantoti dažādu pret padomju varu vērstu sacelšanos apspiešanai. Pēc Vācijas ofensības tā paša gada februārī vācieši ieņēma visu Latvijas teritoriju un pēdējās strēlnieku daļas bija spiestas atstāt dzimteni. Arī tālāk viņu raibais liktenis bija saistīts ar pretpadomju sacelšanos apspiešanu un lielinieku (boļševiku) varas stiprināšanu.
Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembrī sekoja nepatīkamākais periods - kad latvieši karoja pret latviešiem. Padomju propagandas iepaidā 1919. gadā latviešu strēlnieki ieradās Latvijā, lai gāztu "fašistisko" Latvijas vadību un ieviestu Latvijā Padomju režīmu. Pēc straujas gandrīz visas Latvijas teritorijas iekarošanas liela daļa strēlnieku tomēr pārgāja Latvijas armijas pusē, situācija mainījās, un Latvija nokļuva atpakaļ Latvijas valdības kontrolē.

Pēc sakāves Latvijā atlikušās latviešu strēlnieku vienības 1919. gada vasaras beigās tika pārformētas par Latviešu strēlnieku divīziju un nosūtītas pret strauji uzbrūkošo balto monarhistu ģenerāļa Antona Deņikina armiju. Tieši strēlnieki bija tie, kas viņu apturēja, un glāba komunistu varu no sakāves.
Ļeņina valdība jau gatavojās evakuācijai, kad balto armija, neskatoties uz sarkano skaitlisko pārsvaru, strauji tuvojās "Krievijas sirdij".
"Ļeņins pieprasījis karti un rēķinājis, pēc cik dienām Latviešu strēlnieku divīzija varētu nokļūt pie Orlas, un sekojis tās pārvietošanai ar vislielāko uzmanību." - tā vēlāk apliecināja latviešu komunistu vadonis Pēteris Stučka.
Strauji noorganizētā latviešu strēlnieku trieciengrupa ar skatieniem pavadīja demoralizētās krievu armijas daļas, un devās kaujā, lai kārtējo reizi pierādītu savu drosmi un neticamās kaujasspējas. Trūka pārtikas un munīcijas, tacu tas nekavēja latviešus atņemt to visu deņikiniešiem. Pēc Jukuma Vācieša apmelošanas un apcietināšanas epizodes sarkanās armijas kontroli bija pārņēmis Sergejs Kameņevs, kas acīmredzot neizcēlās ar labām organizatora spējām, jo pret deņikiešiem vērstajā frontē virzījās uz priekšu tikai centrālā daļa - tā daļa. kur darbojās latviešu trieciennieki. Tikmēr flangi bija vāji apgādāti un slikti organizēti, un to nekavējās izmantot balto karaspēks, kas ieņēma jaunus apgabalus un lika krievu karavīriem bēgt. Tagad latviešu trieciengrupai nācās uzņemties rūpes arī par flangiem. Pakāpeniski situācija nostabilizējās par labu sakanajai armijai, kuras kodols tobrīd bija latviešu strēlnieki. Nakts uzbrukumi nelielās grupās, veiklas pretinieka taktisko kļūdu izmantošanas prasmes un lielā kauju pieredze - tās bija lietas, kas iemācīja cienīt latviešu karavīrus un pamazām noveda Deņikina armiju izmisumā un lika atkāpties.
''Latvieši nāk, latvieši uzbrūk, un neviens nespēj tiem pretī noturēties,'' bija pārliecināti deņikiniešu kareivji. Sagūstīto latviešu strēlnieku apšaušana liecināja par bezspēcīgu niknumu apstākļos, kad kaujas laukā ''baltie'' vairs neko nevarēja panākt. Atsevišķas apdzīvotās vietas un pilsētas, tuvojoties latviešu strēlniekiem, deņikinieši pameta pat bez kaujas. Lūzums tika panākts, neapšaubāmi tieši pateicoties latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Bez viņu pārcilvēciskās piepūles smagajos kaujas apstākļos, visticamāk Deņikina karaspēks netiktu apturēts, un tālākās sekas varam tikai iztēloties. Tālāk deņikiniešiem tā arī neizdevās pārņemt inicaiatīvu, un viņu karaspēks bija lemts neveiksmei.

Varbūt pie vainas tas, ka krievu karavīriem "necēlās roka" šaut uz savējiem, vai kas cits, taču tieši latvieši pierādīja sevi kā izcilus karavīrus, kas izglāba komunistu varu no sakāves, lai kā arī krieviem negribētos šo faktu popularizēt. Varam tikai iztēloties, kāda būtu vēstures gaita, ja komunisti Krievijā tiktu sakauti. Tiktu atjaunota stabija Krievijas impērija, pēc tam... Ir zināms, ka Baltijas valstu starptautiska atzīšana "DeJure" netiktu pieļauta, jo faktiski tad šīs teritorija piederētu Krievijas impērijai.
Varbūt kāds iebildīs, ka tā bija tikai sagadīšanās, un ka tie varēja būt arī citas tautības karavīri, bet tomēr - tie bija latvieši, kas izmainīja vēstures gaitu. Un lai arī kādas varas labā viņi karoja - mēs neapšaubāmi varam lepoties ar viņiem!

***  ***  ***

Pēc Latvijas-PSRS miera līguma noslēgšanas 1920. gada 28. novembrī latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 latviešu strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa no viņiem 1937. - 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielā terora laikā sakarā ar apsūdzībām pretpadomju sazvērestībā.