Cilvēci vienmēr ir nomocījuši divi jautājumi: Kāda ir dzīves jēga? un Vai pirdieni deg? Šoreiz pievērsīšos interesantākajam, proti, otrajam jautājumam. Esmu dzirdējis, ka daudzi saka, ka pirdieni deg un pat filmās dažās tas ir redzēts. Apskatoties youtubā, jā tik tiešām ir daudz video, kur redzams, ka tie uzliesmo un pat labi uzliesmo. Bet man ar to nepietika, jo nevar zināt vai tie briļļainie datora frīki nav tos samontējuši vai arī dirsa nav piepūsta ar gaisa atsvaidzinātāju vai visbeidzot tie džeki bija sarijušies propānu un tas bija viņu pēdējais dzīves pirdiens. Tāpēc es atkal apņēmos veikt eksperimentu un pierādīt, ka tas ir pilnīgais sūds un pirdieni vairāk neko par smirdēšanu nedara.
Māte vienmēr man bērnībā sacīja: „Ar špickām blēņoties nedrīkst”. Bet tagad esmu jau liels puika un nu ir laiks padedzināt. Šī eksperimenta iznākums, jebkurā gadījumā nesīs labumu cilvēcei. Ja izrādīsies, ka nedeg, tad piepirstās istabās, kur no pirdieniem būs tāda migla, ka neko cauri nevarēs redzēt, tad uz jautājumu: „Iededz tak sērkociņu, es pilnīgi neko neredzu”, to varēs droši nebaidoties darīt. Bet ja izrādīsies, ka deg, tad kad iekurinot ugunskuru ar pēdējo sērkociņu un tikko iedegtā liesma jau lēnām apdziest, tad mierīgi varēs sacīt: „Paej malā, es tūlīt uzpirdīšu un aizkursies kā ellē”.
Darba mērķis: Apgāzt šo mītu un pierādīt, ka pirdieni nedeg
Darba uzdevumi: 1) Apēst kaut ko, kas uzdzen pirdienus 2) Nopirkt sērkociņus 3) Aizšķilt un pirst.
Hipotēze: Pirdieni nedeg.
Darbā izmantotās pētījumu metodes: ēšana, dedzināšana, piršana.
Kā jau zināms, pirdieni ir kā nevaldāmi zirgi, kurus grūti noturēt un tie nāk kad grib un kad tu tos vismazāk gaidi, tāpēc nolēmu, ka jāapēd, kaut kas, lai piespiestu to spraukties ātrāk uz gaismu. Ledusskapī bija tieši tas, kas bija vajadzīgs- sarkano pupiņu konservs. Man ieteica pie pupiņām uzdzert kefīru, bet tā kā tas nebija, dzēru pienu virsū. Mazliet uztrauca tas, ka pēc šādas kombinācijas varēs sagaidīt tikai pirmdiena neglīto māsu caureju. Riskēju un ēdu. Mazliet nožēloju, ka pirms tam jau biju ēdis, tāpēc pēdējās pupiņas konservā bija ar varu jāēd, jo vēders bija pilns un nedaudz bija sajūtas kā pirms vemšanas, bet viss tika notiesāts godam. Atlika gaidīt ciemiņus.
Kā vienmēr apsvēru visus pozitīvos un negatīvos iznākumus gadījumā, ja pirdiens, tomēr aizdegas.
Negatīvie: Es apsvilināšu savu ānusu. Uguni iesūks dibenā un tas izdedzinās zarnu. Liesma būs tik liela, ka nodedzināšu dzīvokli. Ja tas viss beigtos letāli, es noteikt iekļūtu TV raidījumā „1000 veidu kā nomirt” un ieņemtu pirmo vietu.
Pozitīvie: Redzot liesmu, manas acis iemirdzētos kā mazam bērnam, kurš pirmo reizi redz salūtu. Ja, tomēr liesmu iesūktu dibenā un tā nokļūtu zarnā, tad es atklātu veidu, kā cilvēkus ārstēt no cērmēm un lenteņiem. Man uz brīdi paliktu silti.
Noskaņai uz kompja uzliku dziesmu, Kings Of Leon- „Sex On Fire”, bet piedziedājumā pamainīju vārdu un dziedāju: „You, your fart is on fire”. Sērkociņus turēju gatavībā. Kad sajutu lienam mazo breksi ārā, ātri aizšķīlu sērkociņu. Sākumā pirdu stāvus un bija bail pielikt degošo sērkociņu pa tuvu, lai neapdedzinātu dibenu un nenodedzinātu skaisto apmatojumu. Diemžēl man neizdevās pirmais mēģinājums, kā cerēju, jo aizpirdu galīgi garām liesmai. Jā atzīstu, neesmu jau nekāds precīzais pirdējs, ar to profesionāli nenodarbojos, neceru uz medaļu. Gaidīju otro mēģinājumu, bet tas ari neizdevās, es ne tikai atkal aizpirdu garām, bet arī drusku nosvilināju dibena spalvas. Secināju, ka stāvus pirst nav labi, jāmaina uz sēdošu pozu un sērkociņu jānomaina pret svecīti, tā būs drošāk.
Noliku aizdedzinātu svecīti uz grīdas un piesēdos pēc iespējas tuvāk, bet tā lai liesma nekutina manas dibena spalvas un rāmi gaidīju pirdienu. Sekoja mēģinājums pēc mēģinājuma, bet nekas nenotika, kaut gan dažreiz sanāca precīzi liesmai trāpīt tieši virsū. Tie pirdieni arī nebija īsti izdevušies, tik vien tādi sekli suņa pirdieni, kas neizdveš ne skaņas. Turpināju mēģināt un gaidīt jaunus pirdienus. Telpa lēnām piepirdās un gaisā virmoja gruzdošu spalvu smaka.
Kad jau likās, ka viss pietiek, mēģināts jau gana, tad pēkšņi sajutu, ka ārā plosās liels trekns negaiss, kas spētu aizpūst veselu skudru koloniju. Pie sevis nodomāju: „Beidzot pupiņas iedarbojās, šim treknim ir jābūt īstajam”. Atkal apsēdos, nomērķēju uz piržot izteicu: „Lai top uguns”. Neticami, bet lielais pirdiens uzliesmoja, paņemot līdzi dažas krāšņās pāva spalvas. Es smaidīju un nespēju noticēt, ka tik tiešām pirdieni deg. Nezinu, kas par dabasgāzi tur nāk ārā, bet tā labi uzliesmo. Uzreiz galvā iešāvās grandioza biznesa plāna ideja, ka Taizemē, džungļos nelegāli vajag atvērt rūpnīcu, kur cilvēki pirstu šķiltavās. Tās būtu lētākas un videi draudzīgākas, organiskākas. Aizšķiļot tās un aizverot acis, cilvēki sajustos kā sēžot mājās un piržot dīvānā. Atvēru logu, lai istaba vēdinās, nodzēsu sveci un biju gandarīts par paveikto, jo nekas nav labāks par degošu pirdienu.
Secinājumi: Mana izvirzītā hipotēze, ka pirdieni nedeg nepiepildījās. Pirdieni deg un pietam kā vēl. Kaut man no visiem mēģinājumiem sanāca tas tikai vienreiz, ar to pietika, lai apstiprinātu šo faktu un pārliecinātos, ka visi video youtubā ir īsti. Nemēģiniet to atkārtot mājās, jo tā pirst ir risks un uguns nav joka lieta, bet ja to dariet, tad vismaz kāda profesionāļa vai ugunsdzēsēja uzraudzībā. Manuprāt, katram uz dibena vajadzētu būt uztetovētam simbolam, kas apzīmē- Viegli uzliesmojošs. Ceru, ka neviens nenozags manu lielisko biznesa ideju. Vienīgi dīvaini ir tas, ka eksperiments jau sen galā, bet pirdieni tik nāk un nāk, it kā te būtu vēl ko redzēt.
