***
Tobrīd vasara tikko bija sākusies. Siltums pie mums gan bija stipri viduvējs, bet ar to bija jāsadzīvo, neko darīt. Tieši jūnijā es veicu savu pēdējo ierakstu saistībā ar Indiju, jo pēc tam es pat savus rakstus biju atstājis novārtā un neko netiku rakstījis. Nav jau arī tā, ka no aizceļotāja Āra tiku saņēmis daudz informācijas, lai taptu kas jauns, un vasara aizsteidza kā nebijusi. Nu jau sen kā ir piedzīvota viņa atgriešanās Latvijā, kas notika augusta vidū. Vairākkārt tiku viņu saticis, kopīgi pasēdējis, bet tikai septembrī īsā intervijā es ar viņu izrunāju visu, kas saistīts ar šī garā brauciena noslēgumu, kuru tikai no bildēm vai īsiem ierakstiem internetā zināju. Slinkums un citi darbi (varbūt arī nedarbi) man liedza pabeigt šo rakstu savlaicīgi, taču tagad es biju nosolījies, ka pabeigšu to vēl pirms 21.novembra, kad kinoteātrī K-Suns notiks pirmizrāde filmai par Indijā piedzīvoto. Protams, es to jau labu laiku ar nepacietību gaidīju...
Lai nu kā, septembra vidū es ņēmu un nointervēju vienmēr skrienošo un radošo Āri, lai uzzinātu, kāds tad bija turpinājums visam tam, ko es jau iepriekš tiku rakstījis, jo pēc tam, kad viņš jūnija vidū man nepadeva ziņu, kā bija solījis, bija pagājis ilgs laiks. Tikai bildes vai rets video liecināja par viņa piedzīvojuma turpinājumiem un eksistenci tālu prom no dzimtenes. Mūsu sarakste aprāvās brīdī, kad abi ceļotāji brauca Himalajos. Kā Āris saka, brauciens bija „mind blowing” jeb latviskojot tas būtu īsts „smadzeņu sprādziens”. Ja reiz esi tur, tad vislabāk to darīt ir tieši šādā veidā, ne ar auto, kur tikai aiz loga tu redzi visu šo dabu, šos acīm neaptveramos skatus. Tu ar visu savu būtību tad esi tur. Vari nokāpt no motocikla, novilkt zābakus un šķērsot upes, kas aizšķērso tev tālāko ceļu. Gaiss ir auksts. Ir bezgaiss. Ir drebuļi. Tu tikai aptuveni vari iedomāties kā tur ir. 550 kilometrus garo posmu Āris nemāk aprakstīt. Viņš saka, ka tur dabasskati mainās ik pa 50 kilometriem. To labi varēja apskatīt bildēs. Smadzenes to uzreiz pat nevar apstrādāt. Bildes, protams, ir viens, bet būt tur ir kaut kas pavisam cits. Kad esi tur, tev liekas, ka tā ir tikai ilūzija, ka tas nevar būt pa īstam.
---
Bija brīdis, kurā viņi brauca cauri tuksnesim, skats pasakains, pat esot licies, ka viņi nevis brauc, bet lido. Āris jūlijā grib atgriezties tur un šim nolūkam vāc velobraucējus, kuri vēlētos viņam pievienoties šajā ekspedīcijā. Viņa mērķis būtu nobraukt to pašu posmu ar velosipēdiem, jo ar motociklu esot bijis pārlieku ātri, ha! Tas ir ceļš uz augstāko kalna pārbrauktuvi pasaulē. Viņiem šis brauciens ilga trīsarpus dienas. Braucieni tika sākti agri no rīta. Ceļš, protams, ne visur bija labi izbraucams. Kādā vietā viņi pat tika uzbūvējuši tiltu, kurš pirms tam bija puspabeigts. Tas šķērsoja ceļu. Tur ūdens bija līdz ceļiem. Kā Āris saka, 4300 km augstumā nav īpaši liela enerģija kaut ko tādu darīt. Viņš arī iesaka šo visu veikt pēc iespējas ātrāk, jo tajā galā tiekot laboti ceļi un pēc tam jau vairs nebūšot tik ekstrēmi un skaisti. Līdzīgi ir Latvijā, kad vasarās dodos prom no visurienes, bieži esmu nekurienē un izbaudu šo pirmatnības piegaršu. Taču ne visur tas tiek saglabāts šādā paskatā, un cilvēka roka iejaucas dabas untumos, saucot to par modernizāciju, par izaugsmi. Ja arī tu, lasītāj, esi piedzīvojumu meklētājs, dari to bez vilcināšanās, baudi visu, ko sirds kāro...
---
Pēc laika, kurš tika pavadīts kalnos, abi ceļotāji nonāca privāto salu rajonā, kur tika uzfilmēts filmas nobeigums. Tajā vietā arī viņš juta, ka ceļojums ir galā. Redzēts bija viss. Tas bija jūlija sākums. Pēc Šrīnagaras viņi atgriezās Deli. Tas bija 19 stundu brauciens. Deli jau iepriekš bija sarunāta palikšana viesnīcā, kur kādu nedēļu vai vairāk viņi esot vienkārši atpūtušies. Tobrīd abu ceļi šķīrās, jo Kārlis dabūja biļeti uz Kanādu. Sākumā gan viņš bija gribējis braukt uz Austrāliju. Āris stāsta, ka šī ideja esot radusies jau Nepālas laikā, kur, kā zināms, viņi bija īsi pēc lielajām zemestrīcēm. Kaut kas tomēr neizgāja tā kā gribētos un kāds kanādietis, ar kuru viņi nereti bija tikušies, nopirka Kārlim biļeti uz Kanādu. Šis brauciens gan nebija visai veiksmīgs, bet ne par to šis stāsts.
Deviņpadsmitā jūlija vakarā notika atvadas, jo Ārim jau bija nopirkta autobusa biļete. Viņš vēl cerēja izņemt no konta naudu, taču tas neizdevās, jo karte bija nobloķēta, bet uz rokas bija palikušas vēl 4200 rūpijas, kas mūsu naudā ir aptuveni 56 eiro. Abi domāja šo naudu dalīt uz pusēm, bet Kārlis teica, ka Ārim tā būs vairāk vajadzīga un paņēma vien septiņus, atstājot pārējo savam ceļojuma biedram, kuram vēl gandrīz mēnesis bija jādzīvo Indijā bez pieejas naudai. Āris smejas, ka atvadas bija ar mitrām acīm. Divi skarbi vīri šķiras viens no otra. Tā esot bijusi forša sajūta, jo ar to nekas nebeidzās – sākās kaut kas jauns. PostNos sadalījās un turpmāko laiku Indijā bija tikai Āris.
---
Tā nu Āris uz desmit dienām aizbrauca padzīvot ašramā, kas ir garīgu meklējumu vieta. Tas bija nedaudz uz ziemeļiem, Rišikešā. Līdzi viņš paņemot tikai kladi un somu ar apģērbiem. Tie gan bija lieki, jo tika dzīvots pieticīgi. Tā esot bijusi interesanta pieredze. Klusēšana, joga, meditācija. Tas viss Ārim esot palīdzējis daudz vairāk ar sevi tikt skaidrībā. Pēc šīm desmit miera pilnajām dienām viņš atgriezies Deli, kur savu pēdējo pusotru nedēļu pastrādāja ar cilvēkiem, ar kuriem vēl tagad notiek sadarbība utt. Šajā laikā viņš pastaigāja pa ofisiem, aizbrauca vēlreiz uz kalniem un satuvinājās ar komandu. Pēc tam bija palikušas vēl tikai trīs dienas Indijā. Atpakaļceļa biļeti gan Āris bija iegādājies jau jūnijā, it kā nojauzdams, ka viņa karte vēlāk tiks bloķēta. Tā maksāja 350 eiro. Vislielākos resursus gan patērēja tieši motocikli, kas ļauj domāt, ka ar velosipēdiem tas viss būtu gana ekonomiski, lai jebkurš mirstīgais to varētu atļauties...
Jāpiemin, ka pēc brauciena ar motocikliem, viņi bija aizgājuši uz kādu tūrisma firmu un sarunāja pavizināties pa upi. To gan iesaka darīt tieši septembrī, jo tad tur ir daudz ekstrēmākas izjūtas, taču pirmajai reizei arī tas bija gana traks piedzīvojums. Arī tas, protams, notika turpat kalnos. Vēl viņš stāsta, ka patiesībā būt uz motocikla Indijā ir tīrā pašnāvība. Kad paliek tumšs, braukt vienkārši nav iespējams. Vai nu tu iebrauksi kādā bedrē, vai kāds smagais bez gaismām tev uzskries virsū.
---
Kopumā nauda aizgāja daudz vairāk nekā abi bija plānojuši. Tā rezultātā Āris tagad ir mīnusos, un ir jātiek galā ar parādiem, bet, neskatoties uz to, viņš saka, ka tā līdz šim esot bijusi labākā investīcija viņa dzīvē. Tas esot bijis tā vērts. Šie pieci Indijas mēneši esot izmainījuši viņa skatījumu uz dzīvi. „Pieredze brutāli paņem tevi priekšā”, viņš noslēgumā saka. Sekoja tāda kā atvadu ballīte, pēc kuras viņš devās uz lidostu un lidoja uz Maskavu, kur pavadīja 12 stundas. Tur cilvēki nemāk angliski (protams, jo krievi taču neko citu nemāk) un Ārim nācās mācīties izteikties krieviski. Šīs stostīšanās rezultātā viņš esot dabūjis bezmaksas kafiju, ha! Un pēc tam jau Latvija. Lai gan biju gatavs viņu sagaidīt jau lidostā, viņu tur sagaidīja divas meitenes – Līga un Liene. Pats es tikmēr biju izbraucis no Rīgas un viņu satiku vien dažas dienas vēlāk. Rīga viņam esot likusies tik tukša. Tā gan, te nav Indija!
Bet par visu sīkāk jūs, protams, paši variet izlasīt viņu Facebook lapā, vai sestdien doties uz kinoteātri K-Suns un apskatīties to visu filmā „JĀ ved tevi tālāk”!
