Trofi reids.4

Kas tas par zvēriņu un ko tur dara? Trofi reids ir iespējams viens no netīrākajiem un sušķīgākajiem autosporta veidiem Latvijā, ja ne pat pasaulē. Tajā piedalās no 1 līdz 3 tonnām smagi dzelzs rumaki, kas aprīkoti ar jaunākajiem tehniskajiem brīnumiem, tehnoloģijām, burvestībām un pats galvenais - riteņiem. Trofi reidā izšķir 5 klases, t.i TR1; TR2; TR3; Open un kvadraciklus. Ar metālgabaliem uz riteņiem jāsacenšas purvainās, kalnainās, nēpārredzamās vietās.

Kur un ar kādu auto tad Latvijā var Trofireidoties?

Jau kopš 2006. gada tiek rīkots Latvijas Trofi reidu čempionāts. Čempionāta ietvaros norisinās vismaz seši posmi, no kuriem nu jau diezgan tradicionāli viens posms norisinās Lietuvā. Vēl pirms Latvijas čempionāta savus pirmsākumus piedzīvoja Baltijas kausa izcīņa, kas, pakāpeniski augot, šogad jau ir kļuvusi par NEZ čempionātu. Automašīnas tiek dalītas vairākās kategorijās. TR1 ir vistuvākā standarta ielas automašīnai. Lai piedalītos šajā kategorijā nepieciešamas dubļu braukšanai paredzētas riepas un kāds nebūt pašizvilkšnās mehānisms – kā piemēram vinča. TR2 kategorijā ir automašīnas, kurām jau pieļaujamas diezgan ievērojami lielākas riepas, tomēr saglabājot ražotāja paredzētās rezerves daļas. Kategorijā OPEN atļautas jau diezgan plašas pārbūves. Ierobežots vien riteņu izmērs – līdz 33 collām diametrā. TR3 ir gandrīz pilnīga rīcības brīvība, vien nieka metrīgi riteņi un vēl daži nebūtiski ierobežojumi, kas rezultātā dod jaunbūvētus prototipus. Paralēli šīm automašīnu kategorijām jau otro gadu norisinās arī Trofi-reidu tūrisma kausa izcīņa. Sacensība standarta ielas automašīnām ar bezceļa elementu pārvarēšanu, lai pārliecinātos par sava apvidus auto iespējām, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Daži auto patiešām pēc skata jau iedveš bijību, jo no ierastā aerodinamiskā dzelzs apvalka pāri palicis nav nekā.

Kā tad izmēra labāko Trofi reidā – uz papīra.

Trofi reidā par uzvarētāju nebūt nekļūst ātrākais – ar to ir krietni vien par maz. Sacensība tiek vērtēta pēc diezgan sarežģītiem kritērijiem. Katras sacensības sastāv no vairākām papildsacensībām: ir braukšana pēc leģendas – gan klasiskas, gan GPS punktu leģendas; ir veiklības braucieni norobežotās trasēs- triāli; kā arī orientēšanas zonas – auto foto orientēšanās; un vēl arī apļa sacensības. Ieņemtā vieta katrā šajā papildsacensībā ekipāžai dod noteiktu punktu skaitu, kas tiek aprēķināts pēc kopējā startējušo dalībnieku skaita. Šo punktu summa tad arī nosaka uzvarētāju sacensībās. Trofi reids citu autosportu vidū izceļas ar to, ka šeit bez braukšanas prasmēm ekipāžai jāpārvalda arī orientēšanās apvidū un spēja izplānot savu maršrutu. Jo piemēram, orientēšanās zonās nav noteikta maršruta. Tāpat ekipāžai jābūt draugos ar modernajām tehnoloģijām – GPS un dažādām navigācijas programmatūrām, kā arī jāprot ātri un precīzi fiksēt fotoaparātā sasniegto kontrolpunktu. Ar to vien, ka ir izdevies atrast punktu kartē, veikt grūto ceļu līdz vietai, no kuras punkts redzams, vēl nepietiek. Lai kontrolpunkta atrašana tiktu ieskaitīta, pie tā ir jāieņem pareizs stāvoklis, tas ir – vienam no ekipāžas dalībniekiem ar vienu no rokām jāturas pie kontrolpunkta plāksnītes, ar otru roku – pie automašīnas neatņemamas sastāvdaļas. Šis pareizais stāvoklis tad kādam citam ekipāžas dalībniekam jāfiksē digitālajā fotokamerā, pie tam tas jāizdara tā, lai skaidri redzams būtu ne vien kontrolpunkta numurs, bet arī automašīnas valsts reģistrācijas numurs vai starta numurs, kā arī pareizā roku fiksācija. Regulāri šajā situācijā ieniezas deguns vai mugura. Un, ja fotogrāfs nepamana šādu, no pirmā skata nevainīgu pakasīšanos, tas var maksāt ar neieskaitītu kontrolpunktu, tas ir pilnīgi veltīgas pūles, iespējams, pat vairāku stundu garumā.

Viss dabiskais ir pārdabisks. Vai otrādi.

Kā jau visas labās un patīkamās lietas, tāpat arī dubļi izraisa atkarību. Neticīgie var pamēģināt. Tikai nesakiet, ka pirms tam neesat brīdināti! Visās samērīšanās disciplīnās, kas iesākas kā patīkama atpūta, agri vai vēlu atrodas kāds, kurš izdomā noteikumus, pēc kādiem tad kurā smilšu kastē tagad spēlēsies. Kas būs svarīgs kritērijs un kas ne. Kas drīkstēs spēlēties smilšu kastē un kas ne. Tā notika arī Trofi reida smilšu kastē. Pirmās dokumentētās sacensības notikušas 1931. gadā, Pierīgā, 5 kilometrus garā aplī ar ūdens un dubļu šķēršļiem. Tajās piedalījušās veselas sešas automašīnas. Puse pat sasniegusi finišu (šī attiecība raksturīga lielākajai daļai sacensību vēl šodien). Pirmās zināmās sacensības pēc dziesmotās revolūcijas notika bijušā Zvārdes poligona teritorijā. Ap to laiku Latvijā pamazām sāka parādīties bezceļam piemērotas automašīnas. Tās Latviju apguva gan humānās palīdzības veidolā, gan kā sausais atlikums no kolhoziem – UAZiku (tautā saukto Bobiku) un Ņivu veidolā, kas nesa līdzi arī bezceļa braucienu popularitātes pieaugumu. 1997. gadā pirmie latvju bāleliņi devās uz Trofi reida „Dakāru” – „Ladoga Trophy”. Šīs sacensības ir piedzīvojums, kur nedēļas laikā jāveic ceļš apkārt Ladogas ezeram, pārvarot akmeņainus stāvumus, dziļas upes un «Неодолимое болото» (nepārvarams purvs no krievu valodas). Taču saprast, kas tieši tas ir, var tikai tie, kas vaigā skatījuši болото неодолимое. Ar pirmo piegājienu ne vien apskatīti burvīgie dabas skati Karēlijā, bet izcīnīta arī uzvara. Kopš pirmā desanta latviešu trofireidisti diezgan regulāri ir ieradušies Pēterburgā (Ladoga Trophy starts tiek dots pie Izaka katedrāles Pēterburgas sirdī), lai cīnītos par Ladogas uzvarētāja titulu. Un ne reizi vien tas arī izdevies. Te gan jāpiebilst, ka pateicoties dažādiem aizbildinājumiem, diezgan bieži latviešu godīgi izcīnītās uzvaras ir pazudušas tiesnešu lēmumu līkločos. Bet ne šogad, prestižajā Proto kategorijā Latvijas braucējiem (V.Zeiza/A.Zeiza un E.Vansovičs/K.Kojalovičs) dubultuzvara.

F1 cienītājiem šis sporta veids varētu likties visai pretīgs, taču tā nebūt nav. Dubļi tiešām izraisa atkarību. Kas to būtu domājis?