Sveiciens visām tehniskajām spocenītēm un spokiem rūdītajiem dzelžumīļiem ! 
Sen nebiju rādījies, jo galvenajos vilcienos viss jau sen parādīts un izstāstīts, kādēļ pa velti lieki muti dzesēt. Neplānoju neko rakstīt, bet te , kā pērkons no skaidrām debesīm, pats uzrāvos uz negaidītu pārsteigumu un nolēmu ar savu pieredzi padalīties ar dzelžumīļiem, vairāk gan ar vecu spēkratu īpašniekiem, jo pašu pārsteidza ieraudzītais gatavojot savu Veco Mizu kārtējai Tehniskajai Apskatei.
Tā runā, ka nekas nav tik pastāvīgs kā pagaidu variants, Kādrez paņēmu savu autiņu ar domu, ka pāris gadus jāpabrauc un tad varēs kaut ko prātīgāku paņemt vietā, tāds pagaidu variantiņš bija ieplānots. Gadi tiešām skrien kā cipariņi odometrā, kā smejies, kā raudi, bet sērīgi konstatēju, ka nu jau septiņpadsmitais gads kā man uzticīgi kalpo mana Vecā Miza. Paplukusi, parūsējusi, bet savu funkciju pilda godam, skrien labi un vienmēr mani nogādā bez problēmām tur kur vajag, priecē arī tāds fakts, ka detaļas priekš viņas iet apmēram pa piečuku spainis.
Kārtējais gads apkārt un man, kā katram apzinīgam autoentuziastam, arī bija jādodas ar savu Veco Mizu uz ikgadējo Tehnisko Apskati. No pieredzes zinu, ka tādas lamatas ar pirmo piegājienu parasti cauri neizlaiž tādēļ īpaši neiespringu, nomainīju rocenes trosi, fiksi uzmontēju priekšā jēdzīgākas riepas, nomazgāju autiņu un pārliecībā, ka dēļ plaisām uz priekšējā stikla tāpat dabūšu divnieku, devos pēc " slimības lapas ".
Negribās nevienu biedēt, bet pats arī satrūkos ne pa jokam... 
Tālāk visu pēc kārtas, raksta turpinājums zem bildēm :
malacītis 
