Nez cik reizes dievojos ka rūsu acī vairs negribu redzēt un drāzt, bet tas jau pēc kaut kāda lāsta izskatās, ik pa reizei atkal un atkal iekrītu un tā katru mēnesi un gadu no gada. Šoreiz atkal atveda vienkārši uzgatavot un nokrāsot autiņu, dzelži labi, šādi tādi nomainīti šur tur tikai rūsiņas... Lai nokrāsotais autiņš ilgi un smuki izskatās pēc krāsošanas, sākumā ir jātiek no rūsas vaļā, te arī atklājas kārtējā bedre, jo dziļāk roc, jo vairāk sarokas.
Izskatās, ka cīņa ar rūsu būs mūžīga, drāz kā gribi, ar smilšustrūklu, birstēm, smilšpapīru, flekša ripām, kodini ar buvanolu, ortofosforskābi, grauz kaut vai ar zobiem, liec virsū Skābo grunti, Epoksīda grunti, Rotbraunu, svina mīniju vai cinka grunti, agrāk vai vēlāk rūsa atkal veidosies un sprauksies ārā, vienīgais ko varam iegūt, lai tas laiciņš tomēr ir tāds garāks līdz arkal ieraugām māti koroziju.
Tā nu atkal savā nodabā nodevos pēc pilnas programmas cīņai ar brūno grauzēju, bet kas tev ļaus tā mierīgi padarboties, vienā mirklī notikumi sagriežas par visiem simtastoņdesmit.
