›

"RAF" vēsture 11

89 0

Rīgas autobusu fabrika – rūpnīca, kas nodarbojās ar mikroautobusu ražošanu Latvijā. 1949. gadā tika radīta jauna Rīgas rūpnīca, kurā tika ražotas autobusu virsbūves. Rūpnīca kvalificējās uz nelielu vidējās klases autobusu ražošanu. Jau 1951. gadā rūpnīca apvienojās ar REAF (Rīgas eksperimentālā automobiļu fabrika). 1953. gadā pirmo reizi tika izlaisti pirmie 25 autobusi – RAF 651. Šie autobusi bija pilnīgas autobusa GAZ 651 kopijas. Pēc 1954. gada, kad autotransporta ministrija izdeva jaunu rīkojumu, rūpnīcu pārdēvēja par “Rīgas autobusu izmēģinājumu rūpnīca”. Bet tas ilga ļoti īsu laiku, jo 1954. gada septembrī to atkal pārdēvēja. Šoreiz tas bija galējais nosaukums – “Rīgas Autobusu fabrika”, jeb RAF.

Nebija vienota viedokļa, kādam jābūt jaunajam mikroautobusam – ar vagona vai kapota veida komponentēm, un 1965. gadā RAF vadība pieņēma priekš padomju autobūves neparastu lēmumu. Divas dažādas grupas (4 inženieri katrā) sāka jauno automašīnu konstrukciju pilnīgi neatkarīgi viena no otras. Vēl jo vairāk : viņiem kategoriski tika aizliegts apspriest savu darbu. Toties konstruktori varēja izcelties ar fantāziju, kurā bija mazāk ierobežoti, jo bija tikai 2 priekšnosacījumi automobiļa radīšanā : tai bija jābūt 12 sēdvietām un par bāzi bija jāņem GAZ-21 (Volga) automobiļa agregāti.

Pārsteidzoši, cik dažādi sanāca šie automobiļi. Meiža vadītās grupas mikroautobus RAF-982-I ļoti stipri, it sevišķi profilā, atgādināja “Ford Tranzit”. Šo automobili nosauca par “Ciklonu”, bet uzrakstu uz kapota uztaisīja anglisku – Cyclone. Vai nu dēļ latīnisko burtu izvietojuma, vai dēļ īsā “purna” asprāši rūpnīcā iesauca to par “Susliku” (no kr.val. Суслик). Tomēr šo automobili, tāpat kā otru, rotāja arī uzraksts “Latvija”.

Otrs automobilis – Eiserta grupas darba auglis – RAF-982-II ar vagona tipa virsbūvi pat uz mūsdienīgā “Ciklona” fona izskatījās futuristiski. Pārdrošās, apcirstās līnijas deva šim auto avangardu un kaut kādā ziņā pat pārdabisku izskatu.

Un tomēr uz ministriju Maskavā, galvenā rūpnīcas inženiera vadībā, devās abi šie mikroautobusi – tika izlemts parādīt nelielās rūpnīcas lielās spējas un potenciālu.

Komisija, kurā bez ministrijas pārstāvjiem ietilpa arī NAMI biroja speciālisti un mediķi (RAF bija galvenais sanitāro mašīnu ražotājs), kas apstiprināja “Ciklonu”. RAF direktors domāja, ka tikai avangardais RAF-982-II ir spējīgs pamudināt vadību pieņemt lēmumu par jaunas rūpnīcas būvniecību. Veco rūpnīcu, kas atradās Duntes ielā, paplašināt vienkārši nebija vietas.

Otrā Rīgas ekspedīcija Maskavā spēja pārliecināt komisiju. Ražošanai pieņēma RAF-982-II, to arī attēloja uz ielūgumiem uz pirmā jaunās rūpnīcas akmeņa ielikšanu Jelgavā 1969. gada 25. jūlijā.

Kamēr būvēja jauno rūpnīcu, uzlaboja arī RAF-2203 automobili, kas ieguva oficiālo nosaukumu “Latvija”. Mediķiem, kas bija vieni no galvenajiem iepircējiem, šo auto rādīja vairākas reizes, jo tie izvirzīja speciālas prasības šiem auto.

Sērijveidā šos auto sāka ražot 1976. gada februārī un izlaida līdz 17000 šo automobiļu ik gadu. Uz RAF-2203 bāzes tika taisītas dažādas modifikācijas – no kravas automobiļiem un autovilcieniem līdz pat specializētiem elektromobiļiem, kas paredzēti slepeniem darbiem zem zemes.

Lai vai kā, bet grūti atrast vēl sliktāku laiku PSRS vēsturē, kā 1991. gads, jaunā automobiļa prezentācijai. Padomju savienība bija tuvu sabrukumam un tai bija citas problēmas ko risināt. Tomēr tā sanāca, ka jauno RAF modeli Roksana (M1) prezentēja pēdējos PSRS dzīves gados, bet jau jaunajai, pagaidu suverenās Latvijas vadībai.

Augstākajai vietējai vadībai automobilis ļoti patika – tie to slavēja un solīja piesaistīt investorus. Pie tam RAF rūpnīcā jau bija gatavs cits modelis – “Stils” (M2). Bet diemžēl gan “Stils”, gan “Roksanai” bija lemts palikt tikai un vienīgi par prototipiem, lai gan inženieri uzskatīja, ka šie mikroautobusi izskatīsies mūsdienīgi arī 21. GS.

Tomēr testa braucienus uz ceļa tā arī neizdevās veikt, viens pēc otra rūpnīcu pameta tās darbinieki, jo dzīve tajā, kā jau lielākajā daļā tā laika PSRS rūpnīcās pamazām izmira. Tomēr “Stils” virsbūvi paspēja pārbaudīt uz izturību un vibrācijām. Virsbūve sevi parādīja ļoti labi.

Inženieri vēl aizvien neatmeta cerības uzsākt vismaz nelielas sērijas “Stils” ražošanu. Viņi braukāja pa rūpnīcām, mēģinot atrast rezerves daļu piegādātājus.

Mikroautobusu vadāja pa izstādēm. Tas pievērsa arī preses uzmanību sava dizaina dēļ. Tomēr arī nelielas sērijas ražošana nebija lemta. Ražot šos automobiļus Latvijā bija pārāk dārgi, bet ārzemju rūpnīcām neinteresēja bijušās PSRS dalībvalsts izstrādājumi. Pie tam Krievijā tajā laikā sāka ražot mikroautobusus “Gazele”.

Tagad tā jau ir vēsture. Šajos gados (pēc “RAF&rdquo emotion ļoti daudz kas mainījās. Tomēr skatoties uz brīnumainā kārtā labi saglabājušajiem modeļiem “Roksana” un “Stils” var aizdomāties, ka to radītājiem bija taisnība – tie arī 21. GS. sākumā neizskatās pēc aizvēsturiskiem “dinozauriem”.