›

Limuzīnu Būves sākums 3

5 1

Mūsdienās vairs nevienu neizbrīna uz ielām redzamie, dažkārt līdz nejēdzībai, pagarināti limuzīni. Taču retais zina, kurš bija šādu auto pārbūves iesācējs un konstrukciju pamatlicējs. Roberts Petersons bija automehāniķis un gatavoja speciālos automobiļus daudzdienu sacensībām. Džordžs Lemāns bija fanātisks sacīkšu braucējs, kurš bija saņēmis iespaidīgu mantojumu no tēva un viņa galva bija pilna ar idejām, kā izmantot šo mantojumu. Sagadījās, ka 1962. gadā Lemāns pamatīgi sasita savu sacīkšu automašīnu, bet Petersons to no vairākiem fragmentiem samontēja sākotnējā izskatā. Tad arī Lemānam radās doma par speciālu, pagarinātu limuzīnu ražošanu pēc individuāla pasūtījuma. Par pamatu tika paņemts 1963. gada Lincoln Continental, jo GM ražošanas programmā jau bija daži limuzīnu modeļi, taču tie tika montēti jau uz konveijera un bāzējās uz speciālajā šasijām, kuras tika izmantotas ātro palīdzību un katafalku montāžai. Nelielā Čikāgas garāžā tika pārzāģēts standarta Lincoln Continental un ielikta papildu sekcija 34 collu garumā. Lai iegūtu papildu stingrību visai konstrukcijai, tika pastiprināta jumta konstrukcija un nesošā sliekšņu kārba ar 2,5 mm tērauda profilu visā garumā un papildus aiz vadītāja sēdekļa izveidota papildu siena. Jumtam tika uzlikts jauns pārklājums no biezāka metāla un tas papildus apšūts ar ādu. Aizmugures logs tika samazināts (tikai 28 eksemp-lāri no vairāk nekā 600 izgatavotiem saglabāja oriģinālo loga izmēru). Gatavo eksemplāru aizveda uz Detroitu un parādīja Ford koncerna vadībai. Neskatoties uz sākotnējo skeptisko attieksmi, Ford ieinteresējās par šo konstrukciju un paņēma uz testa pārbaudēm. Izrādījās, ka pagarinātā versija ir pat krietni stingrāka uz vērpes slodzēm, nekā standarta modelis. Testa braucienos tika izmēģināts viss iespējamais un neiespējamais, un beidzot līgums par sadarbību tika noslēgts. Tika ņemti vērā Ford inženieru ieteikumi attiecībā uz stingrāku atsperojumu un amortizatoriem, kā arī, bet tikai drošības nolūkos, tika izmantotas stingrākas konstrukcijas riepas. Neskatoties uz it kā iespaidīgu pagarinājumu, automobiļa svars pieauga tikai par nepilniem 300 kilogramiem, tādēļ motora jaudas palielinājums nebija nepieciešams – pietika ar to pašu standarta 7,0 litru V8 motoru, kurš attīstīja 348 ZS jaudu. Ja neskaita pagarinātās bremžu maģistrāles, speciāli izgatavotu kardānpievadu, vienīgais konstruktīvais uzlabojums bija krietni lielāks radiators, lai nodrošinātu pietiekamu dzesēšanu, ilgstoši stāvot un gaidot pasažierus. Līgums ar Ford koncernu paredzēja izplatīšanas tiesības caur dīleru tīklu, un katrs limuzīns tika izgatavots pēc speciāla pasūtījuma. Tika piedāvāts standarta aprīkojums un vēl daudz visādu papildu opciju. Standarta Lincoln Continental cena sākās no 6000 dolāriem, bet pagarinātā versija maksāja aptuveni 10 000 dolāru. Atkarībā no aprīkojuma cena varēja pieaugt līdz pat 20 000 dolāru. Pasūtījuma izpildes termiņš bija 27 darba dienas. Kā papildu aprīkojums bija pieejama dubulta gaisa kondicionēšanas sistēma, atdalošais logs starp saloniem, iekšējā sarunu iekārta, telefons, ārējā rācija sakariem starp šoferi un pārvadājamo personu, 12 collu melnbaltais televizors, AM–FM radio pasažieru salonā, riekstkoka skapītis-bārs ar kristāla glāzēm uz kurām bija iegravēts Lehmann&Peterson logotips, augstvērtīgas ādas salons pasažieru nodalījumā un dārgi paklāji (standarta komplektācijā sēd-vietu materiāls bija dažādu krāsu augstas kvalitātes samts), individuālais apgaismojums katrai sēdvietai, ieskaitot vadītāju. Viens eksemplārs pat tika izgatavots ar apzeltītām dekoratīvām detaļām hromēto vietā. Visi pārbūves darbi tika veikti pēc stingri noteikta grafika, un darbnīcā vienlaikus strādāja līdz pat 40 cilvēku. 2,5 dienas – standarta sedana izjaukšana, sazāģēšana, lieko elementu demontāža un novietošana uz stenda. 2,5 dienas – papildu sekcija montāža, metināšanas darbi, kondtrukcijas pastiprināšana. 2,5 dienas – degvielas un bremžu maģistrāļu pagarināšana, kardānpievada montāža, elektrosistēmas montāža, jumta stiprināšana. 2,5 dienas – papildu sekcijas ārējā apdare, metinājuma šuvju līdzināšana un pastiprināšana. 2,5 dienas – papildu sekcijas krāsošana. 5,0 dienas – apkures un kondicionēšanas iekārtu montāža, sakaru sistēmas montāža. 2,5 dienas – jumta ārējā pārseguma montāža, iekšējie griestu apdares darbi. 5,0 dienas – aizmugures salona apdares darbi, sēdvietu montāža, visu veikto darbu papildus pārbaude. 2,5 dienas – pārbaudes braucieni un virsbūves pulēšana. 27,0 dienas – pasūtījuma nodošana. Lehmann&Peterson izgatavoja arī speciālu limuzīnu Romas pāvestam, kad viņš 1965. gadā apmeklēja ASV. Darbi tika izpildīti trīs nedēļu laikā par kopējo summu aptuveni 25 000 dolāru, un tos apmaksāja Katoļu baznīcas kopiena. Tika izgatavoti arī Baltā nama specpasūtījumi, bet tikai divi ar speciālu bruņojumu. Zīmīgi, ka Lehmann& Peterson limuzīnā, kabrioleta versijā, tika nogalināts toreizējais ASV prezidents Dž. F. Kenedijs. Kopš tās reizes, neviens no ASV prezidentiem vairs neizmantoja vaļējus automobiļus. Prezidentam Niksonam, pēc speciāla pasūtījuma, tika izgatavots limuzīns ar bruņustikla jumtu un sāniem, speciāliem kāpšļiem sānos un aizmugurē, uz kuriem braucot stāvēja drošībnieku aģenti. Bagāžas nodalījuma konstrukcija šim auto ļāva to operatīvi atvērt un zem vāka, speciālās nišās atradās vesels arsenāls visdažādāko ieroču. Lehman&Peterson limuzīnu pircēju vidū bija tādas slavenības kā Elviss Preslijs, Rolling Stones, Sofija Lorēna, Džerijs Luiss, Roberts Vongs, Londons B. Džonsons, Ronalds Reigans, Roberts Kenedijs un citi. 1970. gadā ekonomiskā krīze skāra arī Ford koncernu un sadarbība ar Lehmann&Peterson izjuka. Džordžs Lemāns mira 1972. gadā no smaga smadzeņu audzēja, bet Roberts Petersons pārgāja strādāt par konsultantu GM sīksēriju virsbūvju nodaļā, kur līdz savai nāvei 1995. gadā būvēja specpasūtījuma virsbūves Cadillac korporācijai. Dažādu apstākļu dēļ nav saglabājusies precīza visu saražoto limuzīnu statistika. Raksta autora īpašumā atrodas Lehmann&Peterson 1965. gada modelis, kuru savulaik, pēc Maskavas rīkojuma nopirka PSRS sūtnis ASV Dobriņins un kā slepenu militāro kravu nogādāja ZIL rūpnīcā. Tur šo eksemplāru testēja poligonos, izjauca, salika, lai pēc tā tehnoloģijām sāktu padomju augstākās klases limuzīna ZIL–114 ražošanu. 1984. gadā auto tika nodots topošā Rīgas Motormuzeja īpašumā, taču 1987. gadā cieta smagā satiksmes negadījumā, saduroties ar kravas auto ZIL–130. Līdz 1995. gadam tas nostāvēja muzeja noliktavā un tad pārgāja raksta autora īpašumā. Sadursmē pilnīgi iznīcināta visa kreisā puse un daļa priekšas. Beidzot šis retais eksemplārs ir sagaidījis savu atdzimšanu – janvārī Amerikā tika iegādāts parastais standarta Lincoln Continental, no kura tiks nomontēti nepieciešamie virsbūves paneļi un restaurācijas process varēs iesākties.