Nu gan pamatīgs ieberziens sanāca, raksts nebija plānā, bet ar savu veco autiņu ''iebraucu'' pamatīgās auzās. Varbūt no jums, spokiem kāds atcerās manus pirmos trīs rakstiņus (skat. profilā) , kā cēlu augšā savu veco 1983. gada golfiņu. Tad nu ziniet, prieki nebija ilgi, tik daudz sū.. biju sataisījis, ka par maz neliekas, plus lētā krāsa, kuru ne lāga samatēt, ne spīdumu uzdzīt. Tad nu kādu pusgadu atpakaļ tika sarunāts ar Sasha Aleksandrs, ka pa savu atvaļinājuma laiku varēšu pie viņa padarboties, pamācīties kā vajag un kā nevajag darīt, un nedaudz pielabot visu to, ko pats salaidu galīgā tūtē ar savu pašdarbību. Tā nu dienā, kad jaunatnei atsākas skolas gaitas, man sākās epopeja, ko laikam atcerēšos līdz mūža galam.... No procesa nav nobildēts pilnīgi viss, bet ieskatam, cik tur patiesībā bija darāmā, domāju, saies.
Golfa stāsta turpinājums jeb labāk nebūtu sācis...78
Pirmā diena, nav ko daudz pļāpāt. Ar Sašu noskatamies basketbola spēli, un es jau sāku ar to, ko savā darbnīcā nebiju līdz galam izdarījis.... piedrāžu rūsiņas.
Viss tika darīts aiz labākās sirdsapziņas, viss kā no grāmatas, piedrāžam, ar smilšpapīru viegli uzmatējam, un uzķēpājam skābo un pēc tam poraizpildošo grunti, nu uz kādu brīdi rūsai nevajadzētu parādīties.
Šī vieta sagādāja gana daudz galvassāpju, bija atlobījusies krāsa, un kā nu ne - rūsa atkal sveicināja mani. Šo vietu slīpēju kādu pusotru dienu, tā maita bija laikam izdomājusi uz palikšanu apmesties.... 
Arī arkās situācija nebija diži labāka. Kā nu ne, mašīnai jau krietni pāri 30. Jā, zinu, ka vecs lūznis, nav tas man jābāž acīs, tāpat mani tas diži nerausta.
Sāku pamazām demontēt detaļas, ko negribētos nokrāsot. Ņemu ārā stiklus, un zem kreisā aizmugures loga ieraugu, šādu skatu. Uzreiz skaidrs, būs ziepes.
Nu tad nu arī panesās.... Tā pati vieta zem aizmugurējā loga. Rokas pamazām grib nolaisties.
Sāns tam pašam logam.
Un tik piedrāžu, pakodinu ar buvanolu, un tā process ievilkās vēl uz pāris dienām. Nekas, šoreiz izcīnīšu, lai cik ļoti širmis vērtos ciet.
