Antarctic Snow Cruiser – futūristiskā Antarktīdas izpētes mašīna9

   Proti, pirmā pārbrauciena laikā mašīnai no ierindas izgāja stūres sistēma, kas noveda pie tā, ka mašīna nobrauca no tilta un iestiga grāvī. Lai to atgūtu un saremontētu stūres sistēmu bija nepieciešamas trīs dienas. Lieki piebilst, ka šī mašīna savā ceļā piesaistīja lielu uzmanību un katrā apdzīvotājā vietā, kurai tā brauca cauri, ieradās cilvēku pūļi aplūkot šo neparasto mašīnu. Kas šo incidentu padarīja vel jo apkaunojošāku, jo šī mašīna tika prezentēta kā transportlīdzeklis ar izcilu pārgājību. 

   Nedēļās laikā mašīnai izdevās pievarēt šo ceļu un sasniegt Bostonu kur tā tika iekrauta „North Star”, kuģī kas šo mašīnu nogādāja Antarktikā. Sasniedzot savu galamērķi vien 1940.gada Janvāri mašīnai sākas izstās problēmas. Proti, jau kuģa izkraušanas laikā notikās pirmā lielā problēma, rampa, pa kuru bija jānobrauc mašīnai neizturēja un viens no riteņiem ielūza, bet par laimi mašīnai izdevās paša spēkiem turpināt ceļu!

   Bet prieki ātri beidzās jo izrādījās, ka šī mašīna nebija testēta uz sniega un mašīnas gludās riepas vienkārši buksēja sniegā. Pat pēc tam kad riepām tika uzliktas ķēdes bija vērojami tikai nelieli uzlabojumi mašīnas pārgājībā. Interesantākais ir tas, ka ekspedīcijas dalībnieki, kuri strādāja ar šo mašīnu atklāja, ka tai ir labāka pārgājība braucot atpakaļgaitā. Garākais ceļš ko šai mašīnai izdevās pievarēt bez iestigšanas sniegā bija 92 jūdzes. 

   Pēc šī transportlīdzekļa vāja snieguma Poulters(mašīnas izstrādes vadītājs un viens no ekspedīcijas līderiem) 1940.gada 24.janvāri atgriezās ASV, bet mašīnas komanda un daži pētnieki palika Antarktikā lai turpinātu pētījumus. Tiesa tagad jau mašīna tika izmantota kā stacionāra bāze, papildus tam mašīna tika ierakta sniegā lai panāktu labāku izolāciju no skarbajiem Antarktikas laikapstākļiem. Taču ASV iesaistoties Otrajā Pasaules karā finansējums Polārajām izpētes programmām tika novirzīts karam un mašīna tika pamesta 1941.gada sākumā. 

   Priekš tiem laikiem mašīna bija milzīga, proti ,17 metrus gara, 6.06 metrus plata un 4.9 metrus augsta kopā sverot 34 tonnas. Maksimālais ātrums uz papīra šai mašīnai bija 48km/h taču dzīvē mašīna nekad šādu ātrumu nesasniedza. Taču šī mašīna bija būvēta tā lai tā spētu autonomi izdzīvot veselu gadu, proti, tai bija pietiekoši lieli pārtikas krājumi, divas degvielas bākas 9463 litrus un 3785 litrus lielas, kas viss kopā ļāva šai mašīnai nobraukt 8000 km bez uzpildīšanās. 

   Mašīna spēja nodrošināt visus nepieciešamos apstākļus izdzīvošanai un darbam 5 cilvēku komandai. Mašīna bija gultasvietas, darba telpas, noliktava un stūrmaņa vieta, starp citu, šai mašīnai bija iespējams stūrēt visus četrus riteņus. 

   Kas tad ar šo mašīnu notika, 1958.gadā polārā ekspedīcija atrada šo mašīnu tai pat vietā kur tā bija pamesta. Gadu laikā to bija pārklājusi ievērojama sniega kārta un mašīnas atrakāšanai tika izmantots pat buldozers. Pati mašīna bija bez vārā ņemamiem bojājumiem( bija riepas tukšas un nelieli apdares bojājumi, bet sniegs to bija labi iekoncervējis) un pēc ekspedīcijas dalībnieku vārdiem, mašīnai vajadzēja tikai nelielu pieremontēšanu lai ar to varētu turpināt ceļu! Taču ekspedīcijas dalībnieki mašīnu atstāja tur pat, kā vēstures liecību un iespējams šī ari bija pēdējā reize kad cilvēka acs to redzēja.

   Jo vēlākas ekspedīcijas vairs neatrada šai vietā mašīnu, kas noveda pie vairākām teorijām par tās likteni. Proti, pirmā teorija ir tāda, ka mašīna ir tur pat, tikai zem dziļākas sniega kārtas. Otra teorija ir tāda, ka sakarā ar to, ka daļā Antarktikas ledāji ir kustīgi, ir iespējams, ka mašīna ir nonākusi okeāna dzelmē. Protams, ir arī trešā versija, ka kāda ekspedīcija no PSRS ir savākusi šo mašīnu un aizvedusi to uz savām mājām.