Tad nu tā, šodien saņēmos kaut ko uzrakstīt, atzīšos, ka šis ir mans pirmais gara darbs tādēļ neesat pārāk nežēlīgi, rokas trīc un ceļi ļogas... :D
Šodien izlasīju kādu rakstu par meitenēm, lieko svaru problēmām skolā utt...
Izdomāju padalīties ar Jums savā pieredzē (jā jā zinu jau zinu nevienu trolli neinteresē mana nožēlojamā, sīkā dzīvīte, bet tomēr..), tātad meitenes un zēni sākam:
Viss sākās apmēram pirms pusotra gada, kad es sevi arvien biežāk sāku pieķert pie domas, ka man nekas vairs īsti nepatīk, neinteresē un gribas ieslēgties istabā un degunu ārā nebāzt, varbūt vien tik daudz kā līdz virtuvei pēc kaut kā, lai apmierinātu savu apetīti.. Ne ne nepārprotiet, tik traki arī nav kā Jūs tikko iedomājāties nu uz 1.80m apmēram vidēji turas 95+/- kg, kas it kā varbūt nav traki, un pie manas lielās uzbūves, jo kājas izmērs vien ir 42 (Jā es zinu drausmīgi) tas proporcionāli izlīdzinās pa visu augumu... bet tomēr ir par daudz.... mīlākie topiņi vairs nederēja un sāku justies diezgan nožēlojami, lieki piebilst, ka ar šādu attieksmi pašai pret sevi man izredzes uz kādu normālu puisi bija vēl mazākas par nulli...
Kaut kad pirms Ziemassvētkiem es sapratu, ka nupat jau ir par daudz... un lēnām sāku domāt, ko darīt, atradu pāris meičas ar kurām doties kopā uz sporta zāli 2x nedēļā, viena otru atbalstījām un tāteikt neļāvām izvairīties, līdz sākās visādas atrunas un beigās paliku viena, vēl pāris nedēļas gāju, bet tad kaut kā galīgi sāka nepatikt tā testasteronu pārpildītā zāle ar drausmīgo mūziku un lielajām cenām...
Lieki piebilst, ka lai arī mans sporta zāles apmeklējuma laiks bija neilgs, tas jau manāmi uzlaboja manu pašvērtējumu un redzējumu kopumā... nemaz nerunājot par pašsajūtu...
tomēr tas nebija priekš manis un bija jāmeklē kāds cits variants... Mēs visi droši vien atceramies piepriekšējo ziemu un to kāds sniegs bija līdz ar to nekada pastaiga gar jūru man nesanāktu... labākajā gadījumā lauzta potīte..
Tad nu es izlēmu nogaidīt līdz pavasarim, kad sniegs būs nokusis un visa pldmale manā rīcībā.
Pa to laiku es sastapu brīnišķīgu puisi, kam es patiku tieši tāda kāda esmu, kas manu apņēmību tikai pastiprināja, jo gribēju būt vislabākā draudzene savam puisim.
Jūs visi droši vien, ka zinat veco labo teicienu, ka viss ir galvā, tad nu ar galvu es arī sāku. Precīzāk izsakoties es savā prāta vizualizēju to rezultātu kādu es vēlos panākt. Līdz vismazākajam un smalkākajam sīkumam, kājas, dupsis, vēders, krūtis, rokas visu līdz perfekcijai, pieņemot visu reāli un saprotot, ka modeles augums man nebūs nekad, ko arī nemaz nevēlos. Katru nakti pirms miera izfantazēju sevi visu! No draudzenes paņēmu Alana Karra grāmatu "Kā viegli atmast smēķēšunu" jā arī šī problēma man bija/ir man vajadzēja kādas divas nedēļas, lai tiktu tai cauru, bet steigties jau nebija kur un līdz ar pēdējo manis nopīpēto cigareti sākās pilnīgi cita dzīve, tai pat dienā noskrēju savus pirmos 3km, lieki piebilst, ka pēc 6 gadiem dīkstāves un apvelšanās man tas likās kā maratons, pirmā nedēļa bija īstas mocības, visas maliņas sāpēja spēka nebija, bet es to gribēju pārāk stipri, lai pēkšņi visam atmestu ar roku, muskuļiem ir kustību atmiņa un jau pēc pirmās nedēļas 3km sāka likties par maz, tādēļ skrēju jau tālāk apmēram kādus 5-6km citeiz dalot uz pusēm daļu no rīta, daļu vakarā, vienīgā lieta no kā izvairījos bija svari, tie mani dzina panikā, nopietni!! Jo uzsākot aktīvi sportot, pirmais kas notiek palielinās muskuļu masa un tikai pēc tam zūd kilogrami.
Bet pārējais viss palika pa vecam, ēdu normāli kā visu mūžu un nekādas diētas neievēroju.
Apmēram pēc mēneša nedaudz samazināju slodzi, jo motors sāka streikot un vecā kaite celī atkal lika par sevi manīt, toties mugura bija kā jaunai meitai ne vairs sāpēja ne lika par sevi manīt! :)
Pēc apmēram pusgada man nācās pārstāt, jo vasaras karstumā ir tik daudz darba, ka kājas knapi naktī līdz mājām var aizvilkt un katra miega stunda ir zelta vērtē, bez tam tai sutoņā man nekad nav paticis skriet (kādreiz sportoju profesionāli) tā ka atstāju skriešanu otrajā plānā, bet kad beidzot uzkāpu uz svariem tad bija patīkama gandarījuma sajūta -15kg apmēram 6 mēnešu laikā, jutos lepna par sevi un pilnībā apmierināta.
Šogad jau atkal plānoju līdz ar sniega pazušanu atsākt skriešanu, patiesībā pirms pāris dienām jau noskrēju atkal savus pirmos apmēram 3km, pazudīs slapjdraņķis skriešu atkal! Šobrīt rāda +/-85 tātad kādi 10 ir jāzaudē un tas būs rezultāts, kas mani apmierinās pilnībā! :)
Ko tieši es ar šo visu vēlos pateikt, mēs katrs esam savādāks un mums ir jāmīl sevi visu no matu galiņiem līdz pat papēžiem un kamēr mēs paši spogulī redzēsim tikai to drausmīgo riepu, resno pakaļu vai drosmīgi lielos ikrus, tik ilgi arī citi to mūsos redzēs tikai to, nevis to burvīgo smaidu vai pārsteidzoši skaistās acis, kas visu šo laiku ir bijušas nodurtas un lūkojās tikai uz saviem purngaliem nevis citiem acīs!! Sāciet mīļie ar sevi, pārstājiet žēlot sevi un gausties citiem, cik gan slikti ir viss kas notiek ar Jums. Iztēlojaties mērķi nu varbūt ne gluži sevi kā Sindiju Kraufordi, bet kaut reālu, kaut ko īstu un iespējamu, izplānotjiet sevī vissīkāko detaļu, tik tālu, ka liekas tas patiesi jau ir noticis, ka Jūs jau esat šī skaista būtne, kura ir ar sevi apmierināta un skaista gan dvēseliski, gan fiziski. Un ejiet, nē skrieniet uz šo mēķi, skrieniet kamēr esat to sasniedzis un turpiniet skriet, lai to nepazaudētu!!!
Ceru, ka mans rakstiņš kādam palīdzēs, jauku vakaru vēlot, mīliet sevi visu un arī citi Jūs spēs mīlēs! :*
P.S. Jau iepriekš atvainojos par kļūdām, it sevišķi komatu kļūdām tā nekad nav bijusi mana stiprā puse!
