Graffiti kā aerosola mākslas sākotne meklējama 20. gs. 60. gadu nogalē ASV. Vēl joprojām pastāv šaubas par pirmo pilsētu, kurā parādījās graffiti – Filadelfija vai Ņujorka. Tas, kādēļ ASV ir graffiti dzimtene, nepārsteidz: tā ir pārspīlētā reklāmas kultūra – ja tavs vārds nav rampu gaismā celts, tad tu esi neveiksminieks. ASV sabiedrības marginālās grupas u.c. “ignorētie” graffiti rakstīšanas paņēmienā saskatīja iespēju reklamēt sevi. 60. gados jaunieši Ņujorkā, Filadelfijā un Bronksā, ar pseidonīmu palīdzību pieņemot sev citu – ielas – publisko identitāti, mēdza uz kaimiņu īpašumu virsmām pierādīt savu eksistenci, radot draudus sabiedriski pieņemtajai sistēmai un ar savu parakstu piesakot telpu, kas pieder visiem. Graffiti kā konceptuālu saukļu un lozungu paņēmienu izmantoja arī politiskie aktīvisti un ielu bandas, šādi atzīmējot savas teritoriālās robežas. Filadelfijā graffiti sākotne tiek piedēvēta t.s. rakstītājiem – Cornbread un Cool Earl. Cornbread tā bija tiekšanās pievērst sev izredzētās meitenes uzmanību ar parakstu palīdzību uz meitenes mājas sienas vai uz autobusa, ar ko viņa pārvietojās. 1971. gada 21. jūnijā avīze New York Times publicē interviju ar grieķu izcelsmes 17 gadus vecu zēnu Demetriusu ar pseidonīmu Taki 183 (ciparu kombinācija apzīmē ielu, kurā Taki mitinājās – Washington Heights 183. iela, un pats vārds ir saīsinājuma versija no Demetriusa). Puisis bija kurjers, kurš savās darba gaitās ar neliela izmēra mārkeri visur – gan uz māju sienām, gan metro vilcieniem – atstāja savu parakstu – t.s. tag. Taki 183 bija pirmais graffiti vēsturē, kam izdevās pievērst sev tik lielu uzmanību, pirmais, kurš tika iepazīts ārpus jaunizveidotās subkultūras vides. Pēc raksta publicēšanas Ņujorku kā vētra pāršalca graffiti rakstīšanas vilnis. Drīz vien paraksts jeb tag tika rakstīts tik daudz, ka šāds izpausmes veids vairs nespēja pievērst sev nedalītu uzmanību un radās nepieciešamība to padarīt unikālu. Ienāca jauni kaligrāfiski paņēmieni un stili, parasti – pieņemtais vārds, kas tika papildināts ar ilustratīviem attēliem. Tolaik vēl primitīvais tag iesāka transformēšanās procesu pilnkrāsu lielformāta zīmējumā – piece. Par graffiti sākuma perioda nešaubīgu līderi kļuva Super Kool 223 1972. gadā ar atklājumu par ierasto aerosola baloniņu uzgaļu (cap) nomaiņu pret fat cap, kas pieļāva liela laukuma virsmas noklāšanu ar biezām līnijām. Ar šo jaunatklājumu Super Kool 223 kļuva par pirmā piece autoru – pseidonīms tika izpildīts rozā un dzeltenos toņos, tolaik visietekmīgākais un profesionālākais piece, kas, vērtējot mūsdienu kategorijās, bija izteikti amatniecisks un neizstrādāts. IELU MĀKSLA LATVIJĀ
Andergraunda statusā 80. gadu nogalē graffiti parādību ienākšana Latvijā un attīstība līdz tam, kas tiek apzīmēts ar terminu “graffiti māksla”, norisa atšķirīgi salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm un graffiti dzimteni ASV. Pirmām kārtām šī īpatnība skaidrojama ar toreizējo valsts politisko situāciju PSRS sastāvā un tās vadošās sistēmas ieviesto informācijas cenzūru, ar ko sastapās visa sabiedrība kopumā. Pirmā fragmentārā informācija par hip-hop un graffiti kultūru Latvijā parādījās 80. gadu otrajā pusē līdz ar dīdžejiem, kuri jauniešus pasākumos iepazīstināja ar andergraunda mūziku un tai atbilstošo kultūru. Informācija, kas ienāca ar aptuveni 20 gadu novēlošanos, nevarēja tikt objektīvi izprasta, un tas mēdza novest pie graffiti lokalizācijas un interpretācijas. Latvijā svarīgākais bija nevis sava pieņemtā vārda stilizēšana, kā tas ir klasiskajā graffiti mākslā ASV, bet gan t.s. graffiti sienu gleznojumi (graffiti mural), kas citur Eiropā un ASV tiek apskatīti kā graffiti mākslas attīstības un modificēšanās viens no posmiem un nebūt ne viens no pirmajiem. Lokālajā Latvijas graffiti variācijā vārds tikai ar 21. gadsimtu kļūst par attēlošanas pamatelementu, sākotnēji tās bija figuratīvas kompozīcijas – pat ar nosaukumiem. 80. gadu otrajā pusē dīdžeji no Rietumiem saņem pirmās ziņas un pirmos nelegālos ierakstus par jauniem mūzikas virzieniem. Ziņas tiek iegūtas caur pazīšanās un sakaru shēmu, t.i., tie ir jūrnieki un vēstniecību darbinieki, kas par atbilstošu samaksu mēdz izlīdzēt pēc jaunas informācijas alkstošajai jaunatnei. Graffiti 1985. gadā iesākas ar t.s. pirmo hip-hop kultūras vilni Latvijā, kas nesa līdzi gan specifisku mūzikas stilu (hip-hop un rap), gan deju (breakdance u.c.), gan mākslas veidu – graffiti. Jāpiebilst, ka minētais gadskaitlis neattiecas uz graffiti kā mākslas sākotni, bet iezīmē pirmo censoņu uzrakstus, atzīmes uz publiski pieejamu objektu sienām. Tas ir laiks, kad graffiti pārstāvji apzinās sevi plašākas kustības ietvaros un noris pirmie mēģinājumi šos rakstus veidot atbilstoši graffiti mākslas prasībām. Likumdošana liecina, ka par šādiem nesankcionētiem zīmējumiem un rakstiem varēja piešķirt cietumsodu par ļaunprātīgu huligānismu (2–5 gadi), varēja arī izslēgt no komjaunatnes. Līdz pat atmodas sākumam sienu apzīmētāji bija Valsts drošības komitejas (VDK) un Iekšlietu ministrijas redzeslokā: ja nu kādam ienāca prātā uzrakstīt ko negatīvu saistībā ar PSKP, sods bija no “vaļsirdīgas sarunas” līdz nopietnām administratīvām sankcijām. Pirmie graffiti radītāji 80. gadu nogalē strādāja ar to pašu līdzekli, ar ko tagad, – emaljas nitrokrāsas baloniņu, tikai ar vienīgo pieejamo aerosola krāsu, mūsu pašu Латвбытхим[1] ražojumu. Krāsu toņu izvēle bija minimāla – 5–6 krāsas, kuras zīmēt gribētājiem nācās izdomas un iespēju robežās pašiem jaukt un pilnveidot; jauna toņa radīšanai par sliktu netika uzskatīta arī flomāstera tintes izmantošana, iepildot to baloniņā ar šļirces palīdzību. Pašas krāsas kvalitāte arī nebija augsta – krāsa uzreiz pēc sakratīšanas nosēdās, un palika tikai tai pievienotais šķīdinātājs. Tomēr jau tolaik, neraugoties uz graffiti zīmēšanai nelabvēlīgajiem apstākļiem, Latvijas jauniešu vidū bija daudz tādu, kuri vēlējās pretoties padomju kārtībai ar mākslas vai mūzikas palīdzību. Šī kultūra Latvijā veidojās šaurā domubiedru lokā – tie bija trīs draugi, kurus savstarpēji saistīja ne tikai kopīgās intereses: Крыс, kas ar Alexandroid Malysh bija skolasbiedri, un Picasso, kurš savukārt vēlāk mācījās vienā mācību iestādē ar Alexandroid Malysh. Крыс interese un “kaisle” pret šo mākslas veidu bijusi visnoturīgākā, un šobrīd autors tiek uzskatīts par graffiti “pionieri” Latvijā. “Mēs bijām kā draugi – kopā vārījāmies vienā atmosfērā. Tā vienmēr bija interesantāk strādāt un pat bēgt no milicijas – nevis vienam, bet kopā ar citiem. Tāpēc mēs savus pirmos “panno” veidojām kopā un par savu kulta vietu 80. gados izvēlējāmies vietu zem Maskavas tilta.” [2] Apjomīgākais 80. gadu nogales un 90. gadu sākuma darbs, kas vēl ir saglabājies fotomateriālos un cilvēku atmiņās, bija tramvaja tuneļa zīmējums Maskavas forštatē. Tematiski tas varētu likties kā brīdinājums par nāves tuvošanos. Smejoša žurka uz daļēji sagruvušas pilsētas un aerosola baloniņu fona, Jēzus tēls un atgādinājums par laiku, kas lēnām iztek. Vietas izvēle bija cieši saistīta ar vēlmi piesaistīt pēc iespējas lielākas auditorijas uzmanību. Pirmie darba fragmenti te veikti 1987. gadā, pēc tam 1989. un 1994. gadā; zīmēšanas procesu nācās periodiski pārtraukt miliču dēļ, kuri tunelī parādījās drīz pēc pirmā zīmējuma fragmenta tapšanas un kontrolēja, lai nesekotu turpinājums. Lai arī neatļauti, šie zīmējumi rotāja tuneļa sienas gandrīz desmit gadus. “Darbu tapšanas procesā mums nāca klāt cilvēki no ielas un, uzzinot, ka mēs no tā negūstam nekādu personisku labumu, ka riskējam paši ar savu naudu un zīmējam, uzskatīja, ka esam jukuši,” atceroties to laiku, stāstīja Крыс un turpināja: “Mans sapnis ir, lai man dotu iespēju izveidot graffiti galeriju zem klajas debess. Šeit, Rīgā, ir ļoti liels procents cilvēku, kas neapmeklē kultūras pasākumus, neiet uz galerijām, tāpēc es vēlos mākslu iznest uz ielas.” GRAFFITI MODES STATUSS 90. GADU VIDŪ
90. gadu pašā sākumā pirmā hip-hop kultūras viļņa ietekme visā PSRS mazinājās. Sākoties PSRS sabrukumam, sekoja ekonomiskā krīze, kas skāra visas republikas. Krāsu un citu izejmateriālu ražošanu beidza arī Латвбытхим. Valstī krāsa bija grūti pieejama, un aiz valsts robežām to iegūt nebija iespējams. Smagajā ekonomiskajā situācijā hip-hop kultūras aktivitāte rimās, un izejmateriālu trūkuma dēļ graffiti nebija iespējas realizēties līdz pat 1995. gadam. 90. gadu sākumā graffiti entuziastiem nācās strādāt ar otiņām rokās. Stāsta Крыс: “Krāsa bija palikusi vienīgi ugunsdzēsējiem un augļu bāzēs – konteineru krāsošanai. Tad nu es to iemainīju pret vodku.” Šajā laikā graffiti sasniedza jaunu līmeni. Līdz 1995. gadam tā eksistēja tikai kā nelegāla pagrīdes māksla, bet līdz ar sabiedrības atgūšanos pēc politiskās sistēmas maiņas parādījās pirmie komerciāla rakstura graffiti darbi. Graffiti līgumdarbu pirmais vilnis sākās ar 1995. gadu, kad Latvijā veidojās deju klubu dzīve un atzīti graffiti mākslinieki (no pirmā hip-hop kultūras viļņa) sāka nodarboties ar klubu noformēšanu. Pateicoties tieši elektroniskajai, sintētiskajai reiva mūzikai, klubos ieviesās graffiti zīmēšanas tehnika ar tumsā fluoriscējošām krāsām, kas guva lielu atzinību publikas vidū. 90. gadu nogalē graffiti zīmēšana ir populāra jauniešu vidū: San-Sey[3], Saf, Prisk, Drozd, Jara, Serž, Fpa, Reņa, Tank, Rony, Daniels, Kengur, Art, Simpsons[4], Miha, Serij, Stepans u.c. Ar māksliniecisko kvalitāti izceļas vienīgi Slon un Šura (arī Shurez, Saša). Tā ir divu cilvēku komanda, kuri kādu laiku zīmējuši kopā ar Крыс, bet plašākai sabiedrībai nezināmu konfliktu dēļ izraisījusies savstarpēja cīņa, kurā viņi apvainoja viens otru darbu bojāšanā. 21. GADSIMTA SĀKUMS
Līdz ar politiskās sistēmas informatīvo ierobežojumu izzušanu graffiti mākslā ienāk digitālais laikmets: internets kombinācijā ar citām tehnoloģijām, tādām kā, piemēram, digitālās fotokameras, veicina graffiti darba ilgmūžības garantu. Līdz ar tā internacionālo pieejamību graffiti kļūst ikdienišķs. Ātrā un ērtā piekļuve informācijai neizbēgami rada arī visai nelabvēlīgas sekas, piemēram, burtisku Rietumu kultūras pārņemšanu. Graffiti vairs nav tik šaurs virziens, kā tas bija hip-hop kultūras aizsākumos. Tad graffiti mākslinieki tiecās sasniegt pāris pozīcijas, piemēram, paust savu skatījumu vai nu piece veidošanā, vai tag, tagad šie virzieni ir skaitāmi desmitos. Lielāko popularitāti 21. gs. gūst Street art dažādas izpausmes: trafaretu māksla un uzlīmju māksla. Trafaretu māksla (Stencil Art) – parasti kartonā, plastmasā vai metālā izgriezts zīmējuma vai uzraksta šablons, ko, cieši piespiežot pie sienas, appūš ar aerosola krāsu. Trafaretu autori bieži mēdz būt akadēmiski izglītoti mākslinieki. Latvijā trafaretu māksla veidojās 80. gadu vidū un galvenokārt tika izmantota apģērbu apdrukā, taču pāris gadu laikā tā sevi izsmēla. Trafaretu mākslas attīstības nākamais vilnis – 90. gadu beigas un 21. gs. sākums (Murka, St. Ispa, Ventigo, Maharadža, Saim, Taurenis u.c.). Tā ir vēl anonīmāka nekā tīrā graffiti māksla, jo trūkst mākslinieka autogrāfa. Uzlīmju māksla (Stickers art) – nelikumīgi izvietotas uzlīmes, veidotas gan ar roku, gan tipogrāfiski. Variējas no “Sveiki, mans vārds ir...” līdz komplicētiem darbiem. Uzlīmju paņēmiens tiek izmantots riska mazināšanai – ātrākai un parocīgākai uzklāšanai (Saim, Pal, Elphnt, 4nieks u.c.). Ielu mākslas izmantoto tehnisko līdzekļu arsenāls šobrīd ir paplašinājies līdz pat pasteļu krītiņiem, ko aktīvi lieto jauno mākslinieku apvienības “U25” biedrs Pal, kā arī Taurenis, kas līdz šim atveidoja taureņus ar trafaretu palīdzību. Protams, tiek turpinātas arī klasiskās graffiti tradīcijas: Element, Otex, Saim, Ramz Mose un citi. Pēc Latvijas Krimināllikuma 185. panta par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu var piespriest sodu ar brīvības atņemšanu līdz četriem gadiem vai arestu, vai naudassodu līdz 60 minimālajām mēnešalgām. Ja zīmējumi uz sienām ir acīmredzama necieņas izrādīšana pret apkārtējo sabiedrību – ir bezkaunīgi, nepieklājīgi, izaicinoši u.tml. –, tad var piemērot 231. pantu par huligānismu ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem vai arestu, vai piespiedu darbu, vai naudassodu līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Namīpašnieks, kura īpašums ir bojāts, var arī iesniegt civiltiesiskā kārtā tiesā prasību pret likuma pārkāpēju par materiālo zaudējumu atlīdzināšanu. Par kultūras pieminekļu bojāšanu piespriežami bargāki sodi. Sodu sistēma pret graffiti izpausmēm reāli funkcionē kā naudassoda piespriešana līdz 50 latiem. Līdz pat 21. gs. sākumam Latvijas graffiti bija vērojama tendence tuvoties tradicionālajai tēlotājas mākslas tēlu izvēles sistēmai, bet, sākot ar jauno gadsimtu, notiek strauja pievēršanās tradicionālajam amerikāņu graffiti, t.i., vārds kļūst par galveno tēlojamo objektu un līdz ar to nelegalitāte tiek uzskatīta par graffiti neatņemamu sastāvdaļu. Šis aspekts tādējādi nosacīti arī sadala graffiti subkultūras pārstāvjus divās pretējās nometnēs – rakstītājos[5], kas tiecas tuvoties tradicionālajam amerikāņu graffiti un noliedz jelkādu izpausmi legālā sfērā, un māksliniekos, kuri graffiti uzskata par mākslu un bez liekiem morāliem aizspriedumiem mēdz darboties arī legāli – lielāku uzmanību vēršot smalkāku detaļu izstrādei. Klasiskās amerikāņu graffiti tradīcijas aktīvākie piekopēji Latvijā ir TDV crew ar Faro, Sēni, Tasi, Ynk un citiem. Graffiti jau no sākotnes līdz pat mūsdienām apvij diskusijas par tā klasificēšanu – māksla vai vandalisms. Tā estētisko nozīmi ir aplūkojuši daudzi, manuprāt, precīzākais ir Džordža Stoversa izteikums graffiti aizstāvībai: “Graffiti māksla nevar tikt neievērota tikai tāpēc vien, ka tā netiek pasniegta tradicionālajā izvietojumā un manierē, t.i., ierāmēta un ievietota muzejā vai galerijā. Atrašanās vieta uz sienas vai metro bez atļaujas tikai padara to par nelūgtu mākslu.”[6]
;3