kāds ir tavs noslēpums? #538

Es negraizos dēļ depresijas, bet gan dēļ nožēlas. Es nožēloju to, ka neapmeklēju tevi slimnīcā, ka vēzis bija jau pēdējā stadijā. Patiesībā, biju pārāk nobijusies, lai ietu uz slimnīcu un apraudzītu tevi. Nav tā, ka man būtu vienalga. Mana nožēla par to, ka neatvadījos no tevis vienmēr mani vajās, es tevi mīlu.

Nekad neesmu tev teikusi, bet ka ieskaties manās acīs un pasmaidi, es jūtos kā laimīgākā meitene uz pasaules. Nekam citam vairs nav nozīmes. Dzīvei tiešām vajag tādu iespēju kā pauzi.

Es sevi ienīstu tik ļoti, es varu izlikties un jokot, esot cilvēkos, spēju smieties, bet dziļi sevī es ienīstu. Kad redzu savu atspulgu logā vai mašīnas stiklā, sajūta ir tāda, ka gribētos sākt skriet cik ātri vien spēju, un saplosīt savu seju. Es sevi ienīstu, nesaprotu kā citi spēj mani mīlēt, kad nemīlu pati sevi.

Man pietrūkst tā, kas es biju. Man pietrūkst tā meitene, kas mēdza smieties. Man pietrūkst meitenes, kas bija visa topā. Man pietrūkst tās meitenes, kas bija laimīga, nevainīga un brīva. Man pietrūkst meitene, kas lūkojoties spogulī sevī nespēja atrast nevienu rētu. Man pietrūkst meitenes, kura cita apvainojumus neuztvēra nopietni. Man pietrūkst tas, kas biju. Es ienīstu to, kas esmu.

Tev nav ne mazākās nojausmas, ka mans pirmais skūpsts bija tieši ar tevi. Tas tāpēc, ka tu gulēji. Neviens cits nezin, ka esmu lezbiete.

Ienīstu iet gulēt, jo kad guļu, es sapņoju, es sapņoju par viņu. Es sapņoju par visiem neticamajiem brīžiem, ko esam piedzīvojuši kopā, par to kā mīlējām viens otru. Par to, ka joprojām tevi mīlu, pat zinot, ka otrreiz tas nenotiks. Viņš ir prom no manis jau trīs gadus. Tu pietrūksi man, katru dienu arvien vairāk un vairāk.