ja ķibe ņepaņimaju!14

vel tgd atceros, kad bērnībā vecā mamma man stāstija pasaciņu..

tad nu tā..

kādreiz dzīvoja Dieviņš, kurš uztaisija skaistu zemi-jūras krastā, ar skaistām ainavām, kur nenotiek dabas stihijas, kur visi gadalaiki atspoguļojas pilnā to krāšņumā, bet viss nebija tā, kā Dieviņš vēlējās..

Dieviņš noplēsa kokam zaru un iztēsa no tā cilvēciņu , iepūta tam dzīvības dvaku, un cilvēciņš bij dzīvs,, dieviņš radija daudz daudz šādus jaukus- strādīgus, gādīgus cilvēciņus, kuri savā pasaku zemē bij laimīgi..

Dieviņš cilvēciņiem deva darbu, cilvēciņi strādāja, nesūkstijās, bij laimīgi par savu tīro- skaisto zemi! Dieviņš reizi mēnesī pasauca kādu no koka cilvēciņiem un prasija- kā nu strādājas, kā dzīvojas, tad nu cilvēciņš izstāstija, cik labi dzīvojas, cik visi laimīgi..

bet kādu dienu dieviņam apnika ka viss ir tik viegli, dieviņš gribēja pamēģināt ko jaunu, paņēma netālu atrodošos suņa kaksi un uztaisija no tā cilvēciņu, iepūta dzīvības dvaku, palaida starp skaistajiem, strādīgajiem koka cilvēciņiem- viņu sapņu zemē, palaida tūkstošiem kakšu cilvēciņus..


tad nu pienāca diena, kad Dieviņš pie sevis pasauca vienu koka cilvēciņu un vienu suņa kakša cilvēciņu, prasija, kā klājas,, kā strādājas utt.

koka cilvēciņš pastāstija, ka vairs nav nemaz tik labi, kā kakši ienākuši sapņu zemē, sākušās visādas problēmas un tādā garā, tad Dieviņš pajautāja kakša cilvēciņam- nu, kā jums tur- skaistajā zemē jūras krastā?
uz ko kaša cilvēciņš atbildēja- ja ķebja ņepaņimaju!




ps. visi tēli ir izdomāti un jebkāda sakritība ar reāliem cilvēkiem, nācijām, valstīm ir tikai sakritība.