-Mēs bijām ballītē, tā bija parasta ballīte, aptuveni kādi 100 cilvēku. It kā jau nekas, bet mazai privātmājai tas ir paprāvs skaitlis. Ar draugiem sēdējām uz ādas dīvāna un malkojām aliņus, blakus meitenes smēķēja ūdens pīpi, visi bija mazliet iereibuši, bet ne tik , lai pasākums beigtos. Aptuveni trijos naktī, gatavs iet mājās , jau atrazdamies pie durvīm, es ieraudzīju sievieti.. Aptuveni 24 gadus jauna ne pārāk liela, ne maza.. Viņa nebija nereāli skaista, vai kā citi apraksta šādas sievietes.. bet kaut kas šajā sievietē lika skatīties ilgāk nekā pieklājas. Tāds šarms un starojums pārklāja manu ķermeni.. Tad viņa paskatījās. Viņas acis bija dzidri zaļas un it kā skumjas, bet nē, tās staroja tādu kā burvību, kas lika meklēt, peldēt dziļumā un atklāt, kas īsti tur slēpjas. Meklēju īstos vārdus, kā šādu cilvēku aprakstīt, bet vienīgais, kas nāca prātā bija divi vārdi - liktenīgā sieviete. Jau biju izmisis, bet ļāvos šai burvībai, jo vēlējos to izjust pilnībā, šo apbrīnu, kas man bija pret šo būtni.. Pa to laiku, kamēr es prātā jau biju iztēlojies simtiem situāciju kopā ar viņu, viņa bija pienākusi man klāt. Acīmredzot, viņa bija pamanījusi manu uzmanības pilno skatienu, kas bija vērsts viņas virzienā.
Maigi un kārdinoši paverot lūpas, viņa izrunāja šos divus vārdus, bet likās, ka šajā laika sprīdī pagājusi jau mūžība, es tik ļoti vēlējos iesprūst starp šo mirkli un mūžību, kaut vai tikai skatīties uz viņu, lai tikai viņa nav citam, nevienam.. - Sveiks, Kristap - viņa pārslidināja vārdus pāri lūpām kā medus slīd pār naža asmeni..
-Kā... kā Jūs zināt manu vārdu?-
-Es zinu visu-
-Nešaubos, bet, kāds ir Jūsu vārds?-
-Neuzrunā mani uz Jūs, esmu Kate-
-Tu esi Kristas draudzene?-
-Jā, viņa teica, ka pie Tu esi fotogrāfs, es vēlētos sarunāt foto sesiju-
-J..jā, Tu pie manis? Labi, bet kad?-
-Rīt?-
-Labi, rīt esmu brīvs uz četriem, Tev der?-
-Jā, tas ir ļoti labi, tiksimies tur..-
Kad mūsu saruna bija beigusies, nemaz nepamanīju, ka viņa bija aizgājusi tā , it kā nemaz nebūtu šeit bijusi. Es domāju vai tas ir alkohola iespaidā, vai nu man ir kādas halucinācijas, bet, NĒ! Viņa bija reāla, īsta..Nebiju attapies, kad slēdzu vaļā mājas durvis, biju tiktāl aizsapņojies, ka nespēju neko atcerēties un sakopot domas, jo domāju tikai par šo neiespējamo sajūtu, kādu var izraisīt viens cilvēks.
Gulēju es cieši, bet no rīta neatcerējos neko no sapņa, ko sapņoju. Tas laikam bija tāpēc, ka pamodos satraukumā no muļķīgā modinātāja. Nē! Neciešu mosties tik agri, bet šoreiz bija tāds satraukuma vilnis, ka nebija jāgaida pat 5 min, kad biju jau dušā. Nomazgājos, sakopos, paēdu, tad gāju lejā uz studiju sakārtot visu un gatavoties fotografēšanai.
Viņa bija precīza kā pulkstenis, kas kavējās par 5 min, bet tas viss piederēja pie lietas. Katei mugurā bija melns mētelis ar kažokādu gar apkakli, kas bija no tādas pašas lapsas kā viņas cimdu augšdelmu daļa, lakādas augstpapēžu kurpes un džinsi pieguļoši, cieši , tumši zili.. Novelkot mēteli, atklājās melns topiņš, kas bija krītošs un lieliski izcēla viņas skaistās auguma daļas aprises. Es viņai liku izlaist matus, un mēs devāmies uz studiju.
-Kādas bildes Tu vēlies?- jautāju es.
-Vēlos kaut ko tādu, ar ko varētu veidot kolāžas manā koridorā gar sienām, kas izceļ manu raksturu un būtību..-
-Saprotu, tad nāc šeit uz ādas dīvāna un paņem glāzi vīna . viena kāja dīvānā, viena pie zemes, jā, tieši tā..- bla, bla, bla - mani vārdi saplūda ar viņas auru, es nespēju vienkārši . Viņa bija kā radīta, lai vīrieši pie šādām bildēm nodomātu, ka viņiem vajag šo sievieti, bet viņi nevar to dabūt.
Kad sesija bija galā, es viņu, pavadot uz durvīm, nespēju atraut acis no viņas, un viņa, to pamanot, pieglauda savus matus un pienāca man klāt, tuvu, tuvāk, tik tuvu, ka elpa aizrāvās un atkal bija sajūta par to mirkli, kas iesprūdis mūžībā.
-Es nevēlos Tevi sāpināt.-
-Tu mani nesāpini, Tu man liec sevi apbrīnot..-
-Es zinu, bet es nedrīkstu tā darīt vai ne?-
-Man patīk, tu drīksti, es tev ļauju visu..-
Es zināju, ka ļautu viņai visu, dotu viņai visu, pat, ja viņa kliedzot to teiktu. Viņa pieliecās manām lūpām, uzelpoja, jau gandrīz piespiežot tās klāt - aizgriezās un gāja uz istabu. Es sekoju kā transā, tas bija kā narkotiku atkarībā esošs stāvoklis, tu neko nekontrolē, tev pat neienāk galvā domā kaut ko kontrolēt.
-Kur tu ej?-
-Nāc līdzi..-
Un es gāju, arvien dziļāk mājā un beidzot viņa apstājās.. Tā bija istaba, kurā bija klavieres un grāmatu plaukti, kas stiepās līdz pat griestiem un veidoja tādu kā labirintu. Viņa pienāca un aizsēja man acis ar savu šallīti, tā smaržoja kā rasa vasaras rītā un man patika, tad viņa teica, lai es viņu meklējot.. Dzirdēju kā viņas soļi liek čīkstēt dažiem no grīdas dēļiem un meklēju viņu.. Maldījos pa šo grāmatu plauktu labirintu, meklējot laimi.. Vienīgais, ko dzirdēju apkārt bija viņa liegie soļi kā vējš, tu to jūti, bet neredzi.. Viņa bija kā rēgs, kā mana mūža laime, ko meklē, kas ir blakus, bet nedodas rokās. Dzirdēju ķiķināšanu un tad viņa mani apķēra no mugurpuses. Viņa teica, ka esot viņai mīļš un mani gribot. Es padevos, nodevos viņas pieskārieniem, glāstiem, skūpsties. Mans ķermenis trīsēja, viņa bija iekarsusi un varēja dzirdēt, ka apmierināta ar manu reakciju. Viņa atsēja man acis, un mēs devāmies uz gultu. Tur es pavadīju savas laimīgāko stundu dzīvē.
Izkāpjot ārā, viņa saģērbās, un es piedāvājos viņu aizvest , kur vien viņa vēlējās. Viņa teica, ka viņai vajag aizbraukt uz jūru, pie mola.
Braucot es neko sliktu nedomāju, vienkārši baudīju mirkļus, kas tika pavadīti ar viņu. Es viņu pazinu labi, ja divpadsmit stundas, bet jutu, ka neviena cita sieviete mūža laikā nespēs dot to, ko viņa deva šo stundu laikā.
Piebraucot pie mola, viņa izkāpa un lika man sasiet viņai rokas un iekāpt mašīnā. Viņa, pa to laiku, man teica, ka viņa darīs to, kas ir vispareizāk. Viņa vēloties, lai es viņai palieku pēdējais, ka viņa tiešā manī ir iemīlējusies un mīl tik stipri, ka nevēlas sāpināt, jo viņai ir daba kā čigānietei, kas vienmēr paliks brīva un sāpinās citus, jo ir nevaldāma un mežonīga. Viņa pati to nevarot mainīt un negrib redzēt mani ciešam. Viņa vēlas beigt dzīvi, mīlot mani un piederēt man mūžīgi...
Es, kā transā, visu izdarīju un skatījos pa logu, pa kuru sāka sisties sīkas lietus lāsītes, ieslēdzu logu tīrītājus un vēroju viņu. Viņa atskatījās uz mani ar tām skumju pilnajām acīm, kurās bija dzirksts un vēl sazina kas, es nespēju to visu sagremot, viņa gāja pie malas, man bija bail. Viņa vēlreiz paskatījās, Katei pa vaigu notecēja asaras, viņa aizvēra acis un leca. Viss bija galā, es skatījos, acis kļuva miklas, bet es nespēju rīkoties, kustēties, es biju PARALIZĒTS. Pēc pāris minūtēm es attapos un pieskrēju pie mola malas, tur nekā nebija, viņa bija prom. Mana liktenīgā sieviete.
Jā, mēs zinām, ka ir sievietes. .. Bet visas zem šādas kategorijas nedrīkst likt. Manas mīļākās sievietes ir liktenīgās sievietes, jo tās nekad līdz galam iegūt sev nevar..
Tās ir kā uguns - sniedz siltumu, ir skaistas, bet tajā pašā laikā rotaļājas un dedzina. Tas sāp. Vai šīs sievietes atklāja līdz ar uguni? Nē, viņas ir kā uguns radītājas, tā tika radīta, lai varētu aprakstīt šīs būtnes.
Pieodiet par interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdām - raks'tiju naktī,. ;DD Ceru, ka ir lasāms. :))
