apraksts par ziloņiem2

Ziloņi ir lielākie zīdītāji uz sauszemes. Viņi ir ārkārtīgi stipri un gudri, tāpēc cilvēki tos jau gadu tūkstošiem izmanto darbā. Ziloņu pāris spēj pavilkt vairāk kā sešas tonnas smagu kravu. Tiem ir ļoti spēcīgs snuķis. Viņi to izmanto, lai satvertu lapas, augļus vai augu dzinumus un ieliktu tos mutē. Zilonis var ievilkt snuķī 15-20 litrus ūdens, kuru pēc tam iešļāc mutē, vai arī ar to aplaistas, lai saņemtu veldzi karstajā Āfrikas saulē. Snuķis noder arī citu bara locekļu apsveikšanai un elpošanai, peldot dziļā ūdenī. Zilonis ar snuķi spēj arī rakt bedres, nolauzt kokus un pacelt no zemes vissīkākās monētas. Snuķi zilonis spēj izgrozīt uz visām pusēm, izstiept garāku vai saraut īsāku, jo tas sastāv no 40 000 gareno un gredzenveida muskuļu saišķiem. Caur snuķi zilonis saož smaržas. Zilonim ir ļoti laba oža.
Viņiem ir ilkņi jeb triecējzobi ar kuru palīdzību ziloņi no kokiem var noplēst mizu un no zemes izrakt saknes. Ilkņi zilonim sāk veidoties no gada līdz trīs gadu vecumam un aug visu mūžu, bet ne vairāk kā pieci centimetri gadā. Ziloņa ilkņi sastāv no ziloņkaula. Lai iegūtu ziloņkaulu, malumednieki nogalina daudz ziloņu. Mūsdienās ziloņi iekļauti apdraudēto sugu sarakstā. Tirdzniecību ar ziloņiem un ziloņkaulu stingri kontrolē starptautiskie līgumi.
Augumā liels zilonis saražo tikpat daudz siltuma kā trīsdesmit cilvēki. Ziloņa sirds minūtē pukst apmērām trīsdesmit reizes.
Ziloņi ir zālēdāji. Pieaudzis zilonis diennaktī apēd apmērām 140 kilogramu barības un izdzer 100 litru ūdens. Snuķa gals, ar ko zilonis tik lieliski spēj saost, palīdz viņiem atrast garšīgākos augus un lapas.
Zilonis skaļi un spalgi taurē, ja ir satraukts, dodas uzbrukumā vai nomaldās un jūtas pamests. Ziloņa mūžs ir īsāks nekā cilvēka mūžs. Dr. Alfrēds Zeics izdarīja aptaujas zooloģiskajos dārzos, kur dzīvnieki parasti dzīvo ilgāk nekā savvaļā noskaidrojās, ka neviens Āfrikas zilonis nav pārsniedzis četrdesmit gadu vecumu. Vairums Indijas ziloņu mirst pirms piecdesmitā mūža gada. Ziloņi tāpat kā zirgi izturas ar lielām aizdomām un bailēm pret visu jauno un nezināmo, bet tā nav tiesa, ka ziloņi īpaši baidītos no pelēm. Kāds vācu zinātnieks (Berhards Gržimeks) ir novērojis, ka zooloģiskajos dārzos ziloņi bez bailēm pieiet pelei pavisam tuvu klāt un to aposta. Mūsdienās pasaulē dzīvo divas ziloņu sugas- Indijas un Āfrikas ziloņi. Tos ir diezgan viegli atšķirt. Indijas zilonis ir mazāks par Āfrikas ziloni. Indijas zilonim ir uzkumpumi uz pieres un samērā mazas ausis, taču Āfrikas zilonim ir slīpāka piere un daudz lielākas ausis. Caur ausīm izdalās siltums, atvēsinot ziloni. Indijas ziloņa augstākais punkts ir galva, turpretim Āfrikas zilonim- mugura. Indijas, Ķīnas un Dienvidaustrumu Āzijas mežos vēl ir saglabājušies apmērām 50 000 Indijas ziloņu. Indijas ziloņu mātītes ir ļoti viegli pieradināmas. Viņas ķer, tur nebrīvē un izmanto mežu tīrīšanai un baļķu vilkšanai. Mūsdienās ir apmērām 0,65 miljoni Āfrikas ziloņu.
Vairošanās: Pēc 22 mēnešu grūsnības ziloņmātei piedzimst 100-120 kilogramus smags zilonēns, kurš ir apmērām 80-85 centimetri augsts. Zilonēns jau pāris stundās pēc piedzimšanas sāk staigāt. Pirmos trīs līdz četrus dzīves gadus zilonēns pārtiek galvenokārt no mātes piena. Ziloņmātes ir ļoti gādīgas mātes saviem mazuļiem un jaunais zilonis parasti paliek kopā ar māti pirmos desmit sava mūža gadus, bet vairoties spēj tikai no piecpadsmit gadu vecuma.