Dzēriens bija pazīstams jau Ēģiptē un senajā Sīrijā. Sākotnēji dzērienu pagatavoja uzlejot vīnu uz vērmeļu lapām.
Vārds „absints”, iespējams ir cēlies no grieķu vārda „apsinthion”. Šādi, senie grieķi dēvēja pretīgu, nebaudāmu dzērienu, kuru izmantoja medicīniskos nolūkos.
Absints ir vīna, kartupeļu, biešu vai graudu dubults destilāts, perfektā kombinācijā ar dažādiem zālaugiem. Burvju eliksīra sastāvā ir arī anīss, angelikas sakne, saldās dilles, koriandrs, lakricsakne, citronu balzams, un daudzas citas garšvielas.
Taču galvenā absinta sastāvdaļa ir vērmeles, kas tiek lietotas kā antiseptisks, stimulējošs un sāpes remdējošs līdzeklis. Vērmeļu eļļas sastāvā esošās ķīmiskās vielas izraisa halucinācijas, miegainību un apātiju.
Zinātnieki ir secinājuši, ka no kvalitatīvām izejvielām ražots absints neizraisa pēkšņas un dīvainas cilvēka garīgās pārvērtības un tas nav kaitīgāks par jebkuru alkoholisko dzērienu.
Leģenda vēsta, ka eliksīru 1789. gadā izdomāja franču dakteris Pierre Ordinaire, kurš recepti pirms nāves novēlēja savai guvernantei Grand-Pierre. Vēlāk dzēriena recepte tika pārdota māsām Henroid un Couvet, kuras ražoja medicīnisku destilātu un tirgoja to. 1779. gadā eliksīra recepte tika pārdota majoram Dubied. Tajā pašā gadā majora meita Emīlija apprecējās ar Henriju Luisu Pernūdu (Henri-Louis Pernod). 1805. gadā jaunā ģimene atvēra pirmo absinta rūpnīcu pasaulē, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām.
No 1805. gada līdz 1850. gadam absints Parīzē tika uzskatīts par Bohēmas dzērienu. To lietoja tādas personības kā Pikaso, Hemingvejs, Degas, Van Gogs un uzskatīja, ka absintam piemīt burvju spēks, kas sniedz iedvesmu. Tomēr par slavenāko absinta pielūdzēju un upuri uzskata Vincentu van Gogu, kurš zaļajā reibumā radījis ne vienu vien pasaulslavenu gleznu, kā arī šķīries no savas auss (lai gan vājprāta klātbūtne Van Gogu pagodinājusi arī pirms absinta lietošanas).
1915. gadā, daudzās valstīs absintu pilnībā aizliedza, jo tas izraisīja halucinācijas, kā arī uzskatīja, ka tas samazina dzimstību, grauj smadzeņu šūnas un ir daudzu slepkavību iemesls. Spilgts piemērs dzēriena nežēlīgajai ietekmei bija bēdīgi slavenā francūža Žana Lefreja vājprātībā, kurš nogalinājis savus bērnus un sievu. Liktenīgajā dienā Lefrejs bija ieņēmis pamatīgu dažādu alkoholisko dzērienu devu, tomēr necilvēcīgajā nodarījumā tika vainots tieši absints. Pēc šī gadījuma tika veikti vairāki pētījumi, lai noskaidrotu absinta kaitīgo ietekmi uz cilvēka psihi un dedzīgais absinta pretinieks Valentīns Magnans it kā pierādīja spēcīgo iedarbību uz centrālo nervu sistēmu, kas izraisa halucinācijas un pat vājprātu.
Oskara Vailda citāts par absinta iedarbību: "pēc pirmās glāzes tu redzi lietas tādas, kādas tu gribi tās redzēt, pēc otrās glāzes tu redzi lietas, kādas tās nav. Visbeidzot tu redzi lietas, kādas tās patiešām ir un tas ir pats briesmīgākais uz pasaules".
Mūsdienās čehi (Sebor Absinth, Hill’s Absinth) līdzās spāņiem (Segarra Absenta, Absinthe N.S., Absenta Serpis, Philippe Lasala Absinth), vāciešiem (Tabu Absinth, Mata Hari) un šveiciešiem (Suisse La Bleue, Kübler 57) ir aktīvākie absinta ražotāji Eiropā. Tomēr neviens nespēj pārspēt francūžus, kuriem absinta ražošana ir būtiska daļa no valsts vēstures. Tādi zaļā dzēriena nosaukumi kā Nouvelle-Orléans, Verte Suisse 65, Un Emilie, La Fée Absinthe, Pernod, Absinthe Blanche, Francois Guy, L’ Amesinthe veikala vai bāra plauktos ir droša kvalitātes garantija.
Absints tīrā veidā nav baudāms, daudziem tas pat šķiet nedzerams, tādēļ ieteicams iemalkot kādu no absinta kokteiļiem.
Atzītā franču absinta dzeršanas metode tiek izmantota arī mūsdienās – glāzē, kurā ielieti 50 grami absinta uz īpašas, caurumotas karotes (to var aizvietot arī par parastu sietu) novieto cukura graudiņu, kam mēreni pārlej aukstu ūdeni (ūdens sastāda 1/4 no absinta daudzuma).
