Mūsdienās visā pasaulē notiek neskaitāmi cits par citu lielāki un nozīmīgāki mūzikas festivāli, bet nevienam nav izdevies pārspēt 1969.gada Vudstokas festivālu, kas notika no 15. līdz 17.augustam Ņujorkas štata Betelā. Žurnāls Rolling Stone to nosaucis par vienu no piecdesmit notikumiem, kas izmainījuši rokenrola vēsturi. Bez īpašām reklāmas kampaņām informācija par festivālu bija izplatījusies neiedomājamos mērogos, un plānoto 100 000 apmeklētāju vietā ieradās pusmiljons, jo trīs festivāla dienās koncertos uzstājās gandrīz visas tolaik aktuālās grupas un mūziķi, kurus mūzikas fani klausās joprojām. Ravi Šankars, Santana, Grateful Dead, Creedence Clearwater Revival, Dženisa Džoplina, Jefferson Airplane, Ten Years After, Crosby, Stills, Nash & Young, Džimijs Hendrikss… Vieglāk ir "saukt pie atbildības" tos, kuri tur nespēlēja. The Doors bija paredzēta, bet pēdējā brīdī atcelta. Led Zeppelin tika aicināta, bet menedžeris Pīters Grānts atteicās, jo nevēlējās, lai viņa grupa būtu viena no milzīgā piedāvājuma saraksta. Jethro Tull atteicās spēlēt, jo grupas līderis Īans Andersons nevēlējās "pavadīt nedēļas nogali klajā laukā kopā ar netīriem hipijiem" un izbeigt savu karjeru, pirms tā īsti sākusies. Bobs Dilans nevarēja piedalīties, jo saslima viņa dēls. Savukārt The Birds atteicās, jo gribēja atpūsties no aktīvās koncertdarbības, un, kā grupa vēlāk atzina, tolaik neapzinājās, ka atsakās no paša labākā festivāla, kas uzskatāms par rokmūzikas festivālu ēras sākumu. Turklāt Vudstoka nebija tikai mūzikas festivāls, bet arī demonstrācija pret karu. No skatuves daudzi mūziķi nosodīja Vjetnamas karu, un tajos brīžos bija vislielākā publikas rezonanse. Sekojot šim piemēram, vēl nesen lielajos festivālos vai katrs mūziķis no skatuves lamāja Džordžu Bušu. // //]]> // // POLICIJA PADODAS Satiksme uz šosejas neglābjami apstājās aptuveni 50 km attālumā no festivāla norises vietas, atceras festivāla apmeklētājs toreiz 19 gadu vecais Juris Sils no Bostonas. Apgleznoti autobusi un folksvāgenu vabolītes palika bezcerīgi iespiestas starp tūkstošiem pavisam parastu automašīnu, ar kurām cilvēki bija atbraukuši uz festivālu no visām Amerikas malām un arī Kanādas. Nekas cits neatlika, kā atstāt mašīnas turpat ceļmalā — vietās, kur tas iespējams, pat divās rindās — un tālāk doties kājām. Dažiem palaimējās iekāpt kādā festivāla darbinieku furgonā, ugunsdzēsēju vai ātrās palīdzības mašīnā un pabraukt kādu gabaliņu tuvāk — to vadītāji bija atsaucīgi un gatavi palīdzēt. Šīs visai haotiskās satiksmes regulēšanā iesaistītie policisti arī bija vienīgie, kurus varēja manīt visa festivāla laikā. Šķita, ka policisti pat ir pieteikuši streiku, redzot, ka ar tādām cilvēku masām viņiem tik un tā netikt galā. Nākamais pārsteigums bija pie ieejas — nekādas biļetes vairs netika pārdotas, jo organizatori bija plānojuši uzņemt simt tūkstošus apmeklētāju, bet cilvēku straume nerimās, un, lai nesāktos paniska drūzmēšanās, visi apmeklētāji tika laisti iekšā par velti, neprasot nekādu naudu un atšķirībā no mūsdienu festivāliem arī nekontrolējot, ko kurš ienes teritorijā. Lai cilvēki nenospiestu cits citu un daļa nepaliktu ārā, organizatori ātri noņēma nu jau lieko festivāla teritorijas nožogojumu, jo biļešu pārdošana un kontrolēšana tik un tā bija beigusies. Juris Sils, draudzenes aicināts, devās uz festivālu kopā ar draugu un brāli. Tieši pie festivāla ieejas, kur pārdod biļetes, konkrētā laikā viņam bija sarunāta tikšanās ar draudzeni: "Tādas biļešu pārdošanas vietas vienkārši vairs nebija, un tajā pusmiljonā, kas ir kā vesela pilsēta ar cilvēkiem, mēs, protams, tā arī nesatikāmies, jo nekādu mobilo telefonu toreiz nebija…" Tagad Jurim ir 59. Viņš ir dzimis Vācijā, bet uz Ameriku ģimene pārcēlās 1952.gadā. Jurim ir bakalaura grāds matemātikā un filozofijā, viņš vadījis būvfirmu un strādājis par latviešu literatūras skolotāju Minsteres Latviešu ģimnāzijā, bet tagad dzīvo Latvijā un nodarbojas ar smago automašīnu riepu atjaunošanu savā uzņēmumā Marathon LTD. MĒSLU ŠĻURA Jau pirmajā festivāla dienā divas trīs stundas no vietas lija lietus. Ganības, kuras pirms nedēļas vēl bija apdzīvojušas govis, pārvērtās par milzīgu dubļu peļķi, kurā kājas grima dziļāk par potītēm. Pusmiljonam cilvēku četras dienas pavadot pļavā, kas pārvērtusies dubļu peļķē, protams, valdīja antisanitāri apstākļi — gaisā vēdīja spēcīga un nepatīkama smaka, jo mobilo tualešu bija krietni par maz, lai apmierinātu tik milzīga pūļa vajadzības. "Tā govju un cilvēku mēslu šļura visvairāk palikusi atmiņā. Atsevišķi momenti arī mūzikā, bet tos visus tagad var apskatīties un paklausīties arī citos apstākļos — kaut vai video. Bet lielākais piedzīvojums ir tas, ka pats tur esi un to visu izjūti," stāsta Juris. Visi šie apstākļi neliedza pūlim baudīt četras kopības, savstarpējas sapratnes, miera sludināšanas, rokenrola un no ikdienas realitātes pilnībā brīvas dienas. "Pat ja vēlāk ap šo festivālu nebūtu sacelta tik liela ažiotāža, tas tik un tā paliktu atmiņā kā psiholoģisks piedzīvojums, ka tik daudzi cilvēki var sanākt kopā un to visu izturēt. Daudziem cilvēkiem mūzika nebija pats svarīgākais tajā visā notikumā. Svarīgākais bija tas, ka ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuri citādi nebūtu satikušies, ir kopā ļoti dīvainos apstākļos." No redzētajiem muzikālajiem priekšnesumiem pašam Jurim visspilgtāk atmiņā palikuši Crosby, Stills, Nash & Young un Džimijs Hendrikss. "Mūzikas bija tik daudz, ka daļu bija grūti uztvert, kaut visas dziesmas, kas skanēja, atsevišķos koncertos būtu topa numuri. Crosby, Stills & Nash tikko bija pievienojies Nīls Jangs, kurš dažās dziesmās piedalījās, dažās ne. Bet Džimijs Hendrikss tobrīd kā spilgta strauji uzlēkusi zvaigzne šķita krietni pārāks par Beazu, Kokeru, Dilanu. Bija tāds iespaids, ka viņš to visu dara, pilnīgi netrenējoties un pilnīgi vienalga, ar kādu ģitāru. Hendrikss spēlēja ģitāru un tieši to pašu izdziedāja, un nav daudz tādu, kuri to var. Ja kāds var, tad saka, ka dara to kā Džimijs Hendrikss." RĪTA PUSMURGĀ Par spīti tam, ka par kārtību neviens varas pārstāvis nerūpējās, cilvēki paši tika ar visu galā un nekādu lielu incidentu nebija. Šad tad atlidoja helikopters, lai aizvestu kādu sasirgušo, no skaļruņiem cilvēki tika brīdināti uzmanīties lietot nezināmas izcelsmes narkotikas, no kurām dažiem bija kļuvis slikti. "Nebija nekādu kautiņu vai savstarpēju dusmu izpausmju. Ja kādam nebija ko ēst, kāds cits iedeva — Vudstokā valdīja tāds kā komūnas gars. Cilvēki cits citu nešķiroja pazīstamajos un nepazīstamajos — tajos, kuriem kaut ko iedot, un tajos, kuriem ne. Ēšana — tā nebija liela problēma, turklāt tur neviens īpaši ar ēšanu nenodarbojās. Tas nebija galvenais." Jebkurš mūsdienu festivāls salīdzinājumā ar pirmo Vudstoku komforta ziņā ir pilnveidots bezmaz līdz kūrorta līmenim — ēdienu un dzērienu iegādes iespējas ik uz soļa, īpašas telšu vietas un autostāvvietas, dušas un mantu glabātavas. Tas viss padara šos festivālus par kaut ko līdzīgu gadatirgiem ar vairākām skatuvēm, uz kurām grupas spēlē noteiktos laikos, tāpēc vari izvēlēties, cikos celties, cikos mazgāties vai ēst, cikos iet uz koncertiem. Vudstokā bija tikai viena skatuve, kura atradās tādā kā ieplakā un bija labi saskatāma no visas pļavas, kas izpletusies ne pārāk stāvā nogāzē. Arī skaņu sistēma bija gana jaudīga. "Man bija tāds iespaids, ka viss notika tādā nepārtrauktā plūsmā, jo koncerti turpinājās līdz ļoti vēlām nakts stundām un ar pulksteņiem neviens tur nekrāmējās — nedomāja par to, ka tagad pulkstenis ir tik un tik un notiek tas un tas. Kaut kas rīta pusē pusmurgā bija apklusis, cilvēki turpat, kur atradās, arī gulēja un ar rīta pirmajiem koncertiem atkal modās." Dažs pamanījās uzsliet kaut ko līdzīgu teltij, bet lielākā daļa cilvēku, turpat dubļos paklājuši kaut ko apakšā, visu laiku sēdēja vai gulēja, ieslīguši pusbezsamaņā, ja spēki pavisam izsīkuši. DIVI PRET DIVI Festivāla laikā piedzimuši divi bērni, bet divi apmeklētāji diemžēl miruši. Tā liecina statistika. Juris domā: ja pusmiljons cilvēku ir vienā vietā un tādos apstākļos, nav brīnums, ka kāds to nepārcieš. Policijas informācija vēstīja, ka viens gulējis guļammaisā un viņu sabraucis traktors, bet otrs pārdozējis heroīnu. Šļirces gan Juris nekur nav manījis mētājamies, bet tas ir vispārzināms fakts, ka festivālā notika nekontrolēta narkotiku lietošana. "Lielos kvantumos pīpēja zālīti un hašu, ēda dabisko kaktusu meskalīnu un LSD dažādos variantos. Tur arī ļoti brīvi dalījās ar tām lietām, bet bija tādi, kas pārdeva. Viena unce (28,35 grami — aut.) zālītes maksāja desmit dolāru, grams haša — tikpat. Tas arī bija kaut kas svešs un neparasts, jo par to tajā laikā oficiāli varēja ielikt cietumā — tikai par to, ka tu lieto zālīti. Bet tur pēkšņi ir pusmiljons cilvēku, no kuriem 100 000 lieto, un neviens nepievērš uzmanību. Ātrā palīdzība jau laiku pa laikam piebrauca un kādu paņēma, tā ka organizācijas pakāpe bija pietiekami augsta. Ko darīt, ja 100 000 cilvēku neievēro likumu? Neko. Bet garastāvoklis visiem bija ļoti labs. Varbūt tas tāpēc, ka visi bija ļoti jauni — nekādus četrdesmitgadīgus un piecdesmitgadīgus nemanīja." MĪTI UN PAGURUMS
Festivālā bija daudz hipiju, bet tā gluži nav, ka tur sabrauca tikai puķu bērni savos izkrāsotajos auto, gariem matiem un ģērbušies košās drānās. "Lielākā daļa tur bija normāli studenti. Tāds studentu pasākums, jo tieši studentu vidū rokmūzika tolaik bija ļoti populāra," atceras Juris. Saistībā ar Vudstoku valda mīts, ka cilvēki tur masveidā nodarbojušies ar brīvo seksu. "Ļoti daudz lija, un cilvēki savas pilnīgi slapjās un dubļos izvārtītās drēbes vienkārši ērtības labad vilka nost. Tam nebija nekāda seksuāla rakstura, bet pavisam vienkārši — ja gribi staigāt apkārt pliks, tad staigā! Turklāt parastā sabiedrības kontrole tur neiejaucās — ne policija, ne vecāki. Bet ja tie visi ir jauni cilvēki pareizā vecumā? Pamēģini salikt jebkādus dzīvniekus, fifty fifty sadalītus pa dzimumiem, — tur noteikti kaut kas notiks!" Līdzīgi kā liela daļa Vudstokas apmeklētāju, pazaudējis laika un realitātes izjūtu, Juris īsti neatceras, kā festivālu atstājis. "Man ir skaidrs, kā es tur nonācu, bet nav nekādas skaidras bildes, kā tiku prom. Kad sēdējām jau mašīnā un braucām, bijām par to priecīgi, jo jutāmies drausmīgi pārguruši. Es pat nevaru pateikt, vai mēs tur bijām vienu, divas vai trīs dienas. Bija pagājis kaut kāds laika posms, pēc kura mēs vairs fiziski nevarējām izturēt, un es pat nezinu, kā mēs tikām atpakaļ visus tos piecpadsmit ar pusi kilometrus līdz mašīnai. Iespējams, mēs vienu nakti pat mašīnā pagulējām, pirms braucām prom. Tas man viss tagad tā mālējas." Tas viss notika laikā, kāds, visticamāk, vairs nekad nepienāks, — kad rokmūzika bija jauna, naudas nesabojāta un nu jau brūkošais ierakstu bizness vēl tikai veidojās. Arī bezmaksas festivāli vairs nenotiek. Rēķinoties, ka tāds izteikums izklausīsies vecišķs, Juris, līdzīgi daudziem citiem, to vidū arī gados krietni jaunākiem rokmūzikas faniem, uzskata, ka mūsdienu mūzikā vairs nav tās enerģijas un kreativitātes un diez vai kaut ko no tā radiostacijas spēlēs vēl pēc četrdesmit gadiem.
