Par to īstas skaidrības nav nevienam
un, domājams, ka nebūs nekad. Viena viskija rašanās versija ir, ka
viskija darīšanas mākslu uz Skotiju atveda kristiešu misionāri no
Īrijas, bet nav pierādīts, ka Skotijas kalnieši paši nav atklājuši, kā
radīt viskiju no saviem pārpalikušajiem miežiem. Nav saglabajušās
nekādas liecības, ka viskija radīšanas māksla ir ievesta Īrijā no
Skotijas, tapēc, skaidrs ir tas, ka vai nu īri un skoti gandrīz
vienlaicīgi un neatkarīgi ir atklājuši viskiju, vai arī pirmie to ir
izdarījuši īri. Īriem par labu vēl liecina teika, ka Skotijā viskija
radīšanas mākslu ir ievedis svētais Patriks.
Viskija nosaukums radies, laikā, kad
Eiropā tika pagatavoti alkaholiskie dzērieni, tos sauca par dzīvības
ūdeņiem. Skotu - gēlu valodās, tas izrunājas kā usihgi. Laika
gaitā, tas tika pārveidots par vārdu - viskiju. Pirmo reizi viskijs ir
pieminēts 1492.gadā Skotijas Valsts kases ruļļos.
Viskijs tika slavēts par tā medicīnisko
kvalitāti, to parakstīja veselības saglabāšanai, dzīves paildzināšanai,
vēdergraižu, triekas un pat baku slimībās, lai atvieglotu slimnieku
sajūtu.
Viskiju iedala vairākos veidos, pie tam katram veidam ir sava specifiska garša. Tradicionālākie viskija veidi ir:
Skotu viskijs
Highlands viskijs ( Talisker)
Speyside viskijs ( Cardhu)
Lowlands viskijs ( Balvenie)
Islay viskijs ( Lagavulin, Laphroaigh)
Īru viskijs (Jameson, Bushmills)
Amerikāņu viskijs ( Jack Daniels)
Burbons ( Jim Beam)
Kanādiešu viskijs ( Black Velvet)
