Eksistē tāds brīdis pirms katra kara, kad konflikts kļūst neizbēgams. Kad šis punkts ir šķērsots, nekādas sarunas vai kompromisi vairāk nespēj apstādināt tuvojošos asinspirti. Otrā pasaules kara gadījumā šis brīdis pienāca aptuveni 1939. gada 21.augusta pusnaktī, kad Berlīnes radio pārtrauca raidīt mūziku, lai sniegtu sekojošu paziņojumu: Trešā Reiha un Padomju Savienības valdības piekritušas noslēgt paktu par neuzbrukšanu.
Molotova – Rībentropa pakts tika parakstīts divas dienas vēlāk. Hitleram izdevās likvidēt savas galvenās bažas – austrumu fronte bija drošībā. Krievija bija viņa draugs. Astoņas dienas vēlāk sākās asinspirts.
Starp Vāciju un Krieviju eksistē ilgstoša konfliktu vēsture. Ir gadījušās arī sadarbības lēkmes, kā, piemēram, Rapalas 1922. gada līgums un Molotova – Rībentropa 1939. gada pakts. Tomēr tās bija aprēķina laulības – noslēgtas liela konflikta priekšvakarā savstarpējās stratēģiskas nepieciešamības dēļ – kuras vienmēr beidzās ar šķiršanos, pie kam bieži ļoti nežēlīgu.
Līdz šim vēsture bija sekojoša: Vācija un Krievija nav tuvi draugi un jebkura draudzības šķietamība vēsta par briestušu konfliktu.
Savas vizītes laikā Krievijā pagājušajā nedēļā Vācijas lietu ministrs Franks – Valters Štainmaiers (Frank-Walter Steinmeier) daiļrunīgi stāstīja par attiecībām starp Krieviju un Vāciju, paziņojot, ka Krievija ir neaizstājams Vācijas un Eiropas Savienības partneris, un slavējot Vācijas - Krievijas sadarbību kā tādas mijiedarbības modeli, kurā abas puses būs ieguvējas, ja potenciāls tiks apvienots.
Štainmaiera izteikumiem vajag nopietni uztraukt cilvēkus, kuri labi pārzina vēsturi. „Nedrīkst pārmest pārējām pasaules valstīm, ja tās uztver Štainmaiera izteikumus nemierīgi,” uzskata aģentūras „Stratfor” analītiķi. „Iepriekšējā reizē, kad Vācija un Krievija „apvienoja savus potenciālus”, par rezultātu kļuva Molotova – Rībentropa pakts, kas 1939. gadā sadalīja Austrumeiropu starp Padomju Savienību un Trešo Reihu” (11. jūnija analīze). Šī nozīmīgā izlūkorganizācija analizē Krievijas - Vācijas attiecības caur abu valstu drūmās vēstures prizmu un, pēc „Stratfor” domām, atkal ir parādījušies iemesli satraukumam.
Nevar noliegt, ka šobrīd Krievijas – Vācijas ass veidošana ir viena no pašām nozīmīgākajām un pienācīgi nenovērtētajām tendencēm uz globālās skatuves!
Tāpat ir ļoti svarīgi, ka Vācijas un Krievijas plaukstošās attiecības attīstās vienlaikus ar amerikāņu – vācu attiecību sabrukumu. Pēdējo mēnešu laikā starp Ameriku un Vāciju ir radusies spriedze un domstarpības visdažādākajos jautājumos – no kara Afganistānā līdz cīņai ar pasaules finanšu krīzi, attieksmi pret Guantanomo cietumniekiem un attiecībām ar Krieviju. Šī sašķeltība bija īpaši manāma šī mēneša sākumā, kad ASV prezidents Baraks Obama apmeklēja Vāciju (pa ceļam uz Franciju), kur uzvedās dzīzāk kā tūrists, nevis kā prezidents, pastaigājoties pa Drēzdeni (viņš neiegriezās Berlīnē) un tikai uz īsu brīdi tiekoties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli.
Runa nav par virspusējām, īstermiņa domstarpībām. Lielos vilcienos tas ir Eiropas ģeopolitikas tektonisko plātņu sen attīstošās nobīdes rezultāts, kurš sākās ar Vācijas apvienošanos 1989. gadā un šobrīd gandrīz sasniedzis savu virsotni. Vācija pēdējos 20 gadus ir veltījusi savas reputācijas Eiropā (un visā pasaulē) atjaunošanai un Kontinenta līdera pozīciju – ekonomisko, militāro, demogrāfisko un ģeopolitisko – nostiprināšanai. Pēc „Stratfor” domām, Berlīnes un Vašingtonas domstarpības ir „ilgtermiņa tendences – Vācijas izvirzīšanās galvenajā pozīcijā Eiropā – simptoms” (5. jūnija analīze).
Dominējošais Berlīnes stāvoklis novājina ASV intereses Eiropā. „Stratfor” raksta: „Gandrīz gandrīz 65 gados diplomātijas, kura sekoja Trešā Reiha sakāvei, ASV stratēģija Eiropā bija novērst tādas vienpersoniskas, jaudīgas politiskās būtības (entity) rašanos, kas ir spējīga bloķēt ASV intereses reģionā. 2009. gada Vācija rāda ASV šādas būtības pirmās pazīmes. (The Germany of 2009 is giving the United States the first glimmer of such an entity.)”
Vācijas lēmums sadarboties ar Krieviju, pat ja tas uztrauc ASV, ir pazīme tam, ka Eiropā ir parādījusies vienpersoniska, jaudīga politiska būtība!
Krievija apzinās šo realitāti un atbilstoši pozicionē sevi. Atšķirībā no Amerikas, Kremlim ir pilnīgs priekšstats par Eiropas vēsturi un Maskavai skaidri redz, ka Vācija renovē savu dominējošās lielvalsts un dabiskā Eiropas līdera pozīciju. Sakārtojot attiecības ar Berlīni, krievi rada labus nosacījumus sakariem ar valsti, kura noteiks Eiropas nākotni gan politiskajā, gan militārajā un ekonomiskajā jomās. Šodien Vašingtonā tāpat kā agrāk uzdod jautājumu, kuru reiz uzdeva Henrijs Kisindžers (Henry Kissinger): „Ja es gribu piezvanīt uz Eiropu, kam man zvanīt?” Kremlis izcili zina atbildi uz šo jautājumu – tieši tādēļ Maskavai ir tiešie sakari ar Berlīni!
Kremlis tāpat apzinās dziļās plaisas Savienoto Valstu – Vācijas attiecībās un nenoguris strādā, lai aizvilinātu Berlīni iespējami tālāk no Vašingtonas. Paskatīsimies uz notikumiem ap „Opel”. „Opel” – tā ir amerikāņu kompānijas „General Motors” Eiropas apakšvienība. Līdz pēdējam laikam „Opel”, tāpat kā tā mātes kompānija ASV, atradās uz kraha robežas – kraha, kas nopietni ietekmētu Vācijas ekonomiku (tūkstošiem vāciešu strādā „Opel” rūpnīcās), kā arī Vācijas kancleres Merkeles, kura septembrī cīnīsies par atkārtotu ievēlēšanu, politisko nākotni. Par spīti aicinājumiem palīdzēt, kas skanēja no Berlīnes, Vašingtona neizdarīja pat simbolisku mēģinājumu glābt „Opel”, praktiski ignorējot Vāciju. Krievija izrādījās daudz atsaucīgāka. Redzot iespēju, Kremlis pēdējā brīdī piedāvāja darījumu, kurš glāba „Opel”, saglabājot darba vietas tūkstošiem vāciešu un, iespējams, arī Angelas Merkeles politisko nākotni.
Palīdzība no Kremļa, kas nāca pēdējā minūtē, var būt jaunas, Eiropā topošas politiskās alianses pirmā pazīme – raksta „Stratfor”.
Tā tiešām bija jaunas, Eiropā topošas politiskās alianses pazīme, taču nepavisam ne pirmā. Pirmā pazīme par Krievijas – Vācijas aliansi parādījās pagājušā gada augustā, kad Krievija dragāja Gruziju, bet Vācija palika vienaldzīga pret šo agresiju. Mūsu izdevuma galvenais redaktors Džeralds Flerī (Gerald Flurry) šajā sakarā rakstīja: Es uzskatu, ka Vācija pilnīgi varēja zināt par Krievijas plāniem uzbrukt Gruzijai! Tālākie notikumi apstiprināja šo vērtējumu. Piemēram, janvārī, kad Krievija pārtrauca dabasgāzes piegādes Ukrainai, Vācija nostājās Kremļa pusē. Tagad Krievija atbild ar laipnību uz laipnību, palīdzot Vācijai un nopērkot „Opel”.
Bez tam, kā uzsvēris „Stratfor”, ļoti interesants ir fakts, ka ikreiz, kad Krievijas vai Vācijas pārstāvji augstākajā līmenī tiekas ar amerikāņiem, nekavējoties seko tikšanās starp Berlīni un Maskavu. Štainmaiera tikšanās ar Putinu un Medvedevu notika nedēļu pēc Obamas un Merkeles tikšanās Drēzdenē, savukārt jūlijā Merkele un Medvedevs tiksies drīz vien pēc Medvedeva sarunām ar Obamu. „Notikumu gaita liecina par tendenci, - raksta „Stratfor” analītiķi, - ka Krievijas un Vācijas līderi veido vienotu fronti pēc katras nozīmīgas tikšanās ar Vašingtonu.”
Tendence ir acīmredzama: Krievija un Vācija būvē attiecības praktiski par spīti Savienotajām Valstīm!
Vēsture var mums pastāstīt, ar ko tas noslēgsies. Izlīgums starp Krieviju un Vāciju ir pazīme tam, ka viena no valstīm vai pat abas gatavojas imperiālistiskai, vardarbīgai rīcībai. Rūpīgi uzmaniet Vācijas – Krievijas attiecības: izskatās, ka vēl viens Molotova - Rībentropa pakts ir neizbēgams. Pat vairāk – kā Džeralds Flerī rakstīja vēl pagājušajā gadā, šāda vienošanās varētu arī būt jau sasniegta:
Vai jūs zināt, ka, visticamāk, Vācija un Krievija jau ir tikušas skaidrībā ar savām domstarpībām? ... Es uzskatu, ka Vācijas vadība varēja jau sasniegt vienošanos ar Krieviju un noslēgt mūsdienu Hitlera – Staļina paktu, atbilstoši kuram Vācija un Krievija sadalīs savā starpā valstis un aktīvus. Šis līgums ļaus tām pievērst savus skatienus citiem mērķiem.
Tas ir pārdrošs apgalvojums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šie vārdi izskanēja vēl līdz Vācija atbalstīja Krieviju gāzes konflikta ar Ukrainu laikā, līdz sāka pasliktināties attiecības starp ASV un Vāciju un līdz Krievija palīdzēja Vācijai, nopērkot „Opel”. Laiks un notikumi rāda, ka Flerī kungam bijusi taisnība!
