local-stats-pixel

Vajadzīgs kas vairāk par ugunsdzēsēju0

 0  0
Ivara Godmaņa demisija, ļoti cerams, iezīmēs pārmaiņu sākumu Latvijā. Par to liecina fakts, ka premjera postenim (protams, ne kā vienīgais kandidāts) tiek virzīts arī Valdis Dombrovskis – viens no tiem uz vienas rokas pirkstiem skaitāmajiem Latvijas politiķiem, kurš vēl ir spējīgs kaut ko mainīt. Jau pati gatavība atteikties no mierīgas rušināšanās Eiropas Parlamentā, pretim saņemot milzīgu lēveni problēmu, intrigu un vēl sazin kā, liecina – Latvijai vēl ir palikušas iespējas izkļūt no šābrīža nepatikšanām ar vismaz kādu nebūt godu. Šobrīd gan nav teikts, ka Dombrovskis tiks apstiprināts par premjeru, tāpat nav zināms, vai līdzšinējās varas partijas maz ir gatavas atbalstīt viņa idejas, taču viņš nešaubīgi ir labākā no ne tikai esošajām, bet arī gandrīz vai visām pieejamajām kandidatūrām. Protams, ne vienam vien gribētos pie valsts stūres redzēt bargu un harizmātisku Balto tēvu, kurš ar stingru roku izrīko ierindniekus, nevis demokrātiski noskaņotu inteliģentu, kurš nepavisam neizskatās pēc Teksasas reindžera, taču Balto tēvu virsvadībā mēs jau esam nonākuši tur, kur esam, un citas izejas, kā uzticēt valsts vadību jaunās paaudzes politiķiem, kuri izglītojušies nevis partijas skolās, bet gan biškucīt citās zinību iestādēs mums vienkārši nav. Līdz šim šādi cilvēki no varas struktūrām tika turēti šāviena attālumā, jo viņiem tādi jēdziena kā demokrātija, efektīva valsts pārvalde, patriotisms un godīgums nav jēdzieni, ar kuriem operēt priekšvēlēšanu kampaņu laikā, bet gan ikdienas norma. Līdz ar to tā jaunās paaudzes daļa, kura nevēlējās ierukšķināties pie siles vecbiedru kompānijā, varēja tikai vicināt karogus, kamēr valsts kuģi pretim bojāejai droši stūrēja ideālus daudz zemāk vērtējošie laikabiedri. Citiem vārdiem – Latvijai atkal ir iespēja, šoreiz patiešām pēdējā. Mums netrūkst cilvēku, kuri ir spējīgi sakārtot valsts finanses, pārvaldes mehānismus, utt., tikai esošā sistēma ar milzu panākumiem ir slepkavojusi visas iniciatīvas, kuras varētu apdraudēt tās eksistenci. Valda Dombrovska kļūšana par Latvijas premjeru būtu savā ziņā simbols tam, ka mēs joprojām neesam padevušies un joprojām ticam savai valstij.
Bez simboliem gan pastāv arī tīri praktiskas lietas. Ir skaidrs, ka potenciālais premjers ir viens no nedaudzajiem, kuri zina, ko darīt, lai mazinātu līdzšinējās nekompetences, apvienojumā ar globālās krīzes dotajiem, zaudējumus. Kas attiecas uz krīzi, tad tur ir iespējams tikai censties nenoslīkt, jo tās gaitu nespēs mainīt pat visi Latvijas gudrākie prāti, kopā ņemot. Savukārt kas attiecas uz mūsu līdzšinējo politekonomisko modeli, tad šeit situācija ir daudzkārt sarežģītāka.
Visa mūsu atjaunotā valstiskuma sistēma ir veidota pēc principa – savējie savējiem, formāli „piedzenot” to demokrātijas prasībām. Piramīda balstās uz elektorātu, kuram beigās nākas par visu samaksāt. Līdzko elektorāts izrādījās maksāt nespējīgs, tā piramīda sagruva kā kāršu namiņš, globālā ekonomiskā krīze šo efektu tikai jūtami pastiprināja un paātrināja. Patiesībā krīze pie varas esošajiem nāca kā atpestīšana, jo Latvijas savdabīgā demokrātija jebkurā gadījumā gāja uz galu, bet tagad vismaz ir krīze, uz kuru novelt visu vainu.
Skaidrs, ka nākošajam premjeram ir divi galvenie uzdevumi – esošo ugunsgrēku dzēšana un sistēmas reformēšana, pie kam radikāli, kas nozīmē jaunus mehānismus, jaunus cilvēkus, utt. Citiem vārdiem – Latvijas izkļūšanu no sistēmas stagnācijas. To nav iespējams paveikt vienā dienā, mēnesī vai gadā, taču kopumā tas ir iespējams. Vienlaikus visa nelaime sākas tur, ka potenciālais premjers, lai kādas reformas viņš arī nebūtu iecerējis, būs spiests meklēt atbalstu pie tiem pašiem politiskajiem spēkiem, kuri centīgi ir cēluši līdzšinējo varas piramīdu un faktiski ir atbildīgi par katastrofu. Spēku samērs parlamentā ir tāds, kāds tas ir, ministrijās sēž tie paši ierēdņi, kuri agrāk, utt. Un kā labi noprotams, viņu lielākā daļa nepavisam neilgojas pēc reformām.
Lai nesanāktu tā, ka Latvijas iespējamajam premjeram tiek atļauts tikai apdzēst ugunsgrēku, taču netiek ļauts reformēt sistēmu, ir nepieciešams nodrošināt vai nu reformu iespējamību ilgtermiņā, vai arī skaidri un gaiši pateikt, ka mēs tādas nevēlamies, un ir labi tā kā ir. Ir nepieciešams izveidot jaunu valdību, bet pēc tam sarīkot ārkārtas vēlēšanas. Tikai tā mēs spēsim atbildēt paši sev, ko tad īsti vēlamies.
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000