Bez simboliem
gan pastāv arī tīri praktiskas lietas. Ir skaidrs, ka potenciālais
premjers ir viens no nedaudzajiem, kuri zina, ko darīt, lai mazinātu
līdzšinējās nekompetences, apvienojumā ar globālās krīzes dotajiem,
zaudējumus. Kas attiecas uz krīzi, tad tur ir iespējams tikai censties
nenoslīkt, jo tās gaitu nespēs mainīt pat visi Latvijas gudrākie prāti,
kopā ņemot. Savukārt kas attiecas uz mūsu līdzšinējo politekonomisko
modeli, tad šeit situācija ir daudzkārt sarežģītāka.
Visa mūsu atjaunotā valstiskuma sistēma ir veidota pēc principa – savējie savējiem, formāli „piedzenot” to demokrātijas prasībām. Piramīda balstās uz elektorātu, kuram beigās nākas par visu samaksāt. Līdzko elektorāts izrādījās maksāt nespējīgs, tā piramīda sagruva kā kāršu namiņš, globālā ekonomiskā krīze šo efektu tikai jūtami pastiprināja un paātrināja. Patiesībā krīze pie varas esošajiem nāca kā atpestīšana, jo Latvijas savdabīgā demokrātija jebkurā gadījumā gāja uz galu, bet tagad vismaz ir krīze, uz kuru novelt visu vainu.
Skaidrs, ka nākošajam premjeram ir divi galvenie uzdevumi – esošo ugunsgrēku dzēšana un sistēmas reformēšana, pie kam radikāli, kas nozīmē jaunus mehānismus, jaunus cilvēkus, utt. Citiem vārdiem – Latvijas izkļūšanu no sistēmas stagnācijas. To nav iespējams paveikt vienā dienā, mēnesī vai gadā, taču kopumā tas ir iespējams. Vienlaikus visa nelaime sākas tur, ka potenciālais premjers, lai kādas reformas viņš arī nebūtu iecerējis, būs spiests meklēt atbalstu pie tiem pašiem politiskajiem spēkiem, kuri centīgi ir cēluši līdzšinējo varas piramīdu un faktiski ir atbildīgi par katastrofu. Spēku samērs parlamentā ir tāds, kāds tas ir, ministrijās sēž tie paši ierēdņi, kuri agrāk, utt. Un kā labi noprotams, viņu lielākā daļa nepavisam neilgojas pēc reformām.
Lai nesanāktu tā, ka Latvijas iespējamajam premjeram tiek atļauts tikai apdzēst ugunsgrēku, taču netiek ļauts reformēt sistēmu, ir nepieciešams nodrošināt vai nu reformu iespējamību ilgtermiņā, vai arī skaidri un gaiši pateikt, ka mēs tādas nevēlamies, un ir labi tā kā ir. Ir nepieciešams izveidot jaunu valdību, bet pēc tam sarīkot ārkārtas vēlēšanas. Tikai tā mēs spēsim atbildēt paši sev, ko tad īsti vēlamies.
Visa mūsu atjaunotā valstiskuma sistēma ir veidota pēc principa – savējie savējiem, formāli „piedzenot” to demokrātijas prasībām. Piramīda balstās uz elektorātu, kuram beigās nākas par visu samaksāt. Līdzko elektorāts izrādījās maksāt nespējīgs, tā piramīda sagruva kā kāršu namiņš, globālā ekonomiskā krīze šo efektu tikai jūtami pastiprināja un paātrināja. Patiesībā krīze pie varas esošajiem nāca kā atpestīšana, jo Latvijas savdabīgā demokrātija jebkurā gadījumā gāja uz galu, bet tagad vismaz ir krīze, uz kuru novelt visu vainu.
Skaidrs, ka nākošajam premjeram ir divi galvenie uzdevumi – esošo ugunsgrēku dzēšana un sistēmas reformēšana, pie kam radikāli, kas nozīmē jaunus mehānismus, jaunus cilvēkus, utt. Citiem vārdiem – Latvijas izkļūšanu no sistēmas stagnācijas. To nav iespējams paveikt vienā dienā, mēnesī vai gadā, taču kopumā tas ir iespējams. Vienlaikus visa nelaime sākas tur, ka potenciālais premjers, lai kādas reformas viņš arī nebūtu iecerējis, būs spiests meklēt atbalstu pie tiem pašiem politiskajiem spēkiem, kuri centīgi ir cēluši līdzšinējo varas piramīdu un faktiski ir atbildīgi par katastrofu. Spēku samērs parlamentā ir tāds, kāds tas ir, ministrijās sēž tie paši ierēdņi, kuri agrāk, utt. Un kā labi noprotams, viņu lielākā daļa nepavisam neilgojas pēc reformām.
Lai nesanāktu tā, ka Latvijas iespējamajam premjeram tiek atļauts tikai apdzēst ugunsgrēku, taču netiek ļauts reformēt sistēmu, ir nepieciešams nodrošināt vai nu reformu iespējamību ilgtermiņā, vai arī skaidri un gaiši pateikt, ka mēs tādas nevēlamies, un ir labi tā kā ir. Ir nepieciešams izveidot jaunu valdību, bet pēc tam sarīkot ārkārtas vēlēšanas. Tikai tā mēs spēsim atbildēt paši sev, ko tad īsti vēlamies.
Saitītais raksts: Sabiedrības resursu sadales absurdās proporcijas jeb visu Latvijas nelaimju cēlonis >>>
