Aizvien
vairāk tiek pareģots – nākotne pieder mašīnām, kas izveidotas pēc
cilvēka "ģīmja un līdzības". Kiborgi, roboti, transcilvēki – vai tiešām
tādi būs mūsu pēcteči? Ja kalendārs šobrīd rādītu, teiksim, 2508. gadu,
varbūt vēstures liecības nepierakstītu vis cilvēka, bet kiborga roka.
Un kiborgu rakstītā vēsture, iespējams, sāktos ar mums pierastajiem
vārdiem: "Kiborgi ir cēlušies no pērtiķiem..."
Eksperimenti ar primātiem
Nebūtu nemaz pārspīlēts, jo viss tiešām sākās ar pērtiķu cilti. Eksperiments, ko veica 2002. gadā ASV Djūka Universitātē un vadīja Migels Nikolelis, kļuva par spožu piemēru rēzus makaka "telepātiskajam" talantam. Ar domu vien pērtiķis vadīja robota ķermeni, to "atdzīvinot". Apātiski sēžot istabā, dzīvnieks par kaut ko domāja, un tajā pašā laikā dators tvēra tā smadzeņu signālus un pārsūtīja uz blakus istabu, kur atradās metāliska konstrukcija – robota roka. Tā izstiepās, sažņaudza dūri, tvēra kaut ko...
Pirms tam pērtiķa galvaskausā implantēja 320 vistievāko elektrodu. Tieši tie uztvēra to smadzeņu nervu šūnu impulsus, kas atbild par plānotajām kustībām, un padeva tālāk robota rokai, kas uzreiz izpildīja iedomāto, turklāt makaks redzēja uz datora ekrāna, kā kustas mākslīgā konstrukcija. Sākotnēji tas mēģināja "kustināt" roku, izmantojot datorpeli – viņam ilgstoši tas bija mācīts. Taču manipulācijas bija veltīgas – kursors bija sastindzis uz vietas. Bet pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība – pērtiķis saprata, ka atliek tikai iedomāties, lai roka atbildētu ar kustību. Tā dzīvnieks sāka prātā saspiest un izstiept roku, un blakus istabā sinhroni atsaucās stingā metāliskā roka.
Šo izmēģinājumu nevar nosaukt ne par ko īpašu. Pēdējos gados veikta virkne sensacionālu eksperimentu, kuru rezultātus izvērtējot speciālisti arvien vairāk runā par neiroloģijas laikmeta tuvošanos. Jo pakāpeniski pētnieki mācās "sarunāties ar smadzenēm pa tiešo" – "kopējot" to signālus ar elektrodu palīdzību un translējot tos tālāk datoram.
Šo eksperimentu (piemēram, nekaitīgā izmēģinājuma ar domājošo makaku) pasūtītāji nereti mēdz būt militāristi (šajā gadījumā ASV Aizsardzības ministrija). Ģenerāļi sapņo par laiku, kad kareivji ar gribasspēku vien spēs pārvietot pašgājējus pa kaujas lauku vai nomīnētu teritoriju.
Saprotams, saikne "smadzenes – dators" nav vienīgais veids, kā modulēt vienvirziena kustību. Kamēr vieni speciālisti māca iekārtas automātiski pakļauties pavēlēm, kas nāk no smadzenēm, citi mēģina vadīt tās kā ar kursīvu – manipulēt ar datorpeli. Vienvārdsakot – vēlas "mazgāt kāda smadzenes" ar jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem.
Kā apmānīt smadzenes?
Taču visiem cēlajiem sākotnējiem nolūkiem ir savas ēnas puses. Šobrīd vēl visi mēģinājumi, ko veic ar dzīvniekiem, izbrīna un liek priecāties. Kad tas viss pavērsīsies cilvēku virzienā, veicot manipulācijas ar viņiem, diez vai tas izraisīs sajūsmu. Mums būs grūti pieņemt, ka kāds rakņāsies mūsu domās, diktēs savu gribu un mēs nemaz to neievērosim.
Tā Masačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā tika veikti eksperimenti, kuros nevis "norakstīja" no smadzenēm informāciju, bet gan ierakstīja to tajās – tas ir, vadīja subjekta apziņu un atmiņas, piepildot tā galvu ar svešu domu fantomiem. Šajos izmēģinājumos arī viss sākās ar primātiem.
Pētnieki iemācīja rēzus makaku uz datora ekrāna atpazīt kaķus un suņus. Pēc nervu šūnu aktivitātes zinātnieki ar precizitāti līdz 90% varēja pateikt, ko šobrīd redz pērtiķis. Eksperimentu otrajā "kārtā" dzīvnieks tika mānīts – ar elektriskiem impulsiem sāka uzbudināt tās nervu šūnas, kas atbildēja, piemēram, par kaķa tēla uztveri. Lai gan uz ekrāna bija redzams suns, apmuļķotās smadzenes nesaprata ko redz. Tās uzskatīja, ka tas ir kaķis.
Vēl viens smadzeņu "skalošanas" piemērs. Ņujorkas Universitātē piecas žurkas tika pārvērstas dzīvos robotos. Ar elektrodu palīdzību zinātnieki mainīja dzīvniekiem aptveršanas sajūtas. Lai sajustu ko patīkamu, tās pārvarēja šķēršļus, žonglēja uz izstieptas virves, līda cauri šaurām ejām. Žurkām–kiborgiem tas viss patika. Nākotnē tās tiks vēl vairāk mānītas, piemēram, meklējot mīnas sapieru vietā.
Un tā – domu lasīšanas un to manipulācijas māksla ir divi perspektīvie neiroloģijas virzieni. Ar laiku noteikti radīsies sistēmas, kas savienos mašīnas un cilvēka spējas. Šie kibernētiskie organismi, bez šaubām, pārspēs Homo sapiens.
Tāpat iespējams, ka zinātnei nākotnē cilvēka ķermenis būs tikai materiāls, no kura pagatavot jaunu un ideālu konstrukciju, mainot visu no sākuma pozīcijām – no matiem līdz iekšējiem orgāniem. Radīt cilvēku nav pārāk sarežģīta lieta, grūtākais – no jauna salikt kopā to no augstākās kvalitātes detaļām. Mūsu ķermeni var pārkārtot kā automobiļa motoru, lai iegūtu visefektīvāko rezultātu.
Kaut kad ķermeņa sastāvdaļas – tās bāzes rādītāji – kļūs par eksperimentu lauku, un, pievienojot cilvēka gēniem jaunus gēnus, varēs palaist, teiksim, darba tirgū vai kaujas laukā uzlabotus cilvēka modeļus: dzimušus peldētājus, polārpētniekus, karavīrus. Ja gadsimtiem tika strādāts pie darbarīku uzlabošanas, tad tagad laiks pienācis pašam cilvēkam. Redzēt kā ērglim, dzirdēt kā kaķim, saost kā sunim – vai par to var tikai sapņot?
Kā izskatīsies aizparīt?
Oponenti uzskata Kevinu Vorviku par "ķertu", vairākums zinātnieku rod ar viņu tikai vienu kopēju "punktu" –
attiecībā uz viņa veikto eksperimentu sociālo seku redzējuma jomā. Un tas ir pesimistisks. Pats profesors "Kiborgs" propagandē sava veida jauno darvinismu, kurā nav vairs vietas ne ētikai, ne morālei. Ja mēs pieturēsimies pie humānām vērtībām, viņš brīdina, tad domājošās mašīnas – šie roboti intelektuāļi, ko radījuši neremdējamie eksperimentētāji, – pavērsīs pret mums visas mūsu morāles vājās vietas. Iespējams, tā, kā mēs šobrīd nositam mušu, intelektuālās mašīnas atbrīvosies no mums, jo nebūsim tik gudri un domājoši kā roboti. Un mūs gaida nākotne, kurā cilvēks nebūs dominējošā dzīvības forma, drūmi pareģo Vorviks.
"Mans ķermenis ir mana nodrošinošā programmatūra," – šī devīze ar laiku draud kļūt par dogmu. Līdzīgi kā tagad palielinām personālo datoru jaudu, mēs iemācīsimies atjaunot arī savas smadzenes, piešķirot tām milzīgas atmiņas spējas ar lielisku iespēju pārslēgties no viena "uzstādījuma" uz citu.
"Spējas, ko devusi man Māte daba, ierobežo mani," apgalvo amerikāņu
filozofs Makss Mors, "jaunā kaluma cilvēku" apoloģēts. Nākotnes cilvēks
kļūs par skaitļu modeli, ir pārliecināti šīs filozofijas atbalstītāji,
kas sauc sevi par transhumānistiem.Nebūtu nemaz pārspīlēts, jo viss tiešām sākās ar pērtiķu cilti. Eksperiments, ko veica 2002. gadā ASV Djūka Universitātē un vadīja Migels Nikolelis, kļuva par spožu piemēru rēzus makaka "telepātiskajam" talantam. Ar domu vien pērtiķis vadīja robota ķermeni, to "atdzīvinot". Apātiski sēžot istabā, dzīvnieks par kaut ko domāja, un tajā pašā laikā dators tvēra tā smadzeņu signālus un pārsūtīja uz blakus istabu, kur atradās metāliska konstrukcija – robota roka. Tā izstiepās, sažņaudza dūri, tvēra kaut ko...
Pirms tam pērtiķa galvaskausā implantēja 320 vistievāko elektrodu. Tieši tie uztvēra to smadzeņu nervu šūnu impulsus, kas atbild par plānotajām kustībām, un padeva tālāk robota rokai, kas uzreiz izpildīja iedomāto, turklāt makaks redzēja uz datora ekrāna, kā kustas mākslīgā konstrukcija. Sākotnēji tas mēģināja "kustināt" roku, izmantojot datorpeli – viņam ilgstoši tas bija mācīts. Taču manipulācijas bija veltīgas – kursors bija sastindzis uz vietas. Bet pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība – pērtiķis saprata, ka atliek tikai iedomāties, lai roka atbildētu ar kustību. Tā dzīvnieks sāka prātā saspiest un izstiept roku, un blakus istabā sinhroni atsaucās stingā metāliskā roka.
Šo izmēģinājumu nevar nosaukt ne par ko īpašu. Pēdējos gados veikta virkne sensacionālu eksperimentu, kuru rezultātus izvērtējot speciālisti arvien vairāk runā par neiroloģijas laikmeta tuvošanos. Jo pakāpeniski pētnieki mācās "sarunāties ar smadzenēm pa tiešo" – "kopējot" to signālus ar elektrodu palīdzību un translējot tos tālāk datoram.
Šo eksperimentu (piemēram, nekaitīgā izmēģinājuma ar domājošo makaku) pasūtītāji nereti mēdz būt militāristi (šajā gadījumā ASV Aizsardzības ministrija). Ģenerāļi sapņo par laiku, kad kareivji ar gribasspēku vien spēs pārvietot pašgājējus pa kaujas lauku vai nomīnētu teritoriju.
Saprotams, saikne "smadzenes – dators" nav vienīgais veids, kā modulēt vienvirziena kustību. Kamēr vieni speciālisti māca iekārtas automātiski pakļauties pavēlēm, kas nāk no smadzenēm, citi mēģina vadīt tās kā ar kursīvu – manipulēt ar datorpeli. Vienvārdsakot – vēlas "mazgāt kāda smadzenes" ar jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem.
Kā apmānīt smadzenes?
Taču visiem cēlajiem sākotnējiem nolūkiem ir savas ēnas puses. Šobrīd vēl visi mēģinājumi, ko veic ar dzīvniekiem, izbrīna un liek priecāties. Kad tas viss pavērsīsies cilvēku virzienā, veicot manipulācijas ar viņiem, diez vai tas izraisīs sajūsmu. Mums būs grūti pieņemt, ka kāds rakņāsies mūsu domās, diktēs savu gribu un mēs nemaz to neievērosim.
Tā Masačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā tika veikti eksperimenti, kuros nevis "norakstīja" no smadzenēm informāciju, bet gan ierakstīja to tajās – tas ir, vadīja subjekta apziņu un atmiņas, piepildot tā galvu ar svešu domu fantomiem. Šajos izmēģinājumos arī viss sākās ar primātiem.
Pētnieki iemācīja rēzus makaku uz datora ekrāna atpazīt kaķus un suņus. Pēc nervu šūnu aktivitātes zinātnieki ar precizitāti līdz 90% varēja pateikt, ko šobrīd redz pērtiķis. Eksperimentu otrajā "kārtā" dzīvnieks tika mānīts – ar elektriskiem impulsiem sāka uzbudināt tās nervu šūnas, kas atbildēja, piemēram, par kaķa tēla uztveri. Lai gan uz ekrāna bija redzams suns, apmuļķotās smadzenes nesaprata ko redz. Tās uzskatīja, ka tas ir kaķis.
Vēl viens smadzeņu "skalošanas" piemērs. Ņujorkas Universitātē piecas žurkas tika pārvērstas dzīvos robotos. Ar elektrodu palīdzību zinātnieki mainīja dzīvniekiem aptveršanas sajūtas. Lai sajustu ko patīkamu, tās pārvarēja šķēršļus, žonglēja uz izstieptas virves, līda cauri šaurām ejām. Žurkām–kiborgiem tas viss patika. Nākotnē tās tiks vēl vairāk mānītas, piemēram, meklējot mīnas sapieru vietā.
Un tā – domu lasīšanas un to manipulācijas māksla ir divi perspektīvie neiroloģijas virzieni. Ar laiku noteikti radīsies sistēmas, kas savienos mašīnas un cilvēka spējas. Šie kibernētiskie organismi, bez šaubām, pārspēs Homo sapiens.
Tāpat iespējams, ka zinātnei nākotnē cilvēka ķermenis būs tikai materiāls, no kura pagatavot jaunu un ideālu konstrukciju, mainot visu no sākuma pozīcijām – no matiem līdz iekšējiem orgāniem. Radīt cilvēku nav pārāk sarežģīta lieta, grūtākais – no jauna salikt kopā to no augstākās kvalitātes detaļām. Mūsu ķermeni var pārkārtot kā automobiļa motoru, lai iegūtu visefektīvāko rezultātu.
Kaut kad ķermeņa sastāvdaļas – tās bāzes rādītāji – kļūs par eksperimentu lauku, un, pievienojot cilvēka gēniem jaunus gēnus, varēs palaist, teiksim, darba tirgū vai kaujas laukā uzlabotus cilvēka modeļus: dzimušus peldētājus, polārpētniekus, karavīrus. Ja gadsimtiem tika strādāts pie darbarīku uzlabošanas, tad tagad laiks pienācis pašam cilvēkam. Redzēt kā ērglim, dzirdēt kā kaķim, saost kā sunim – vai par to var tikai sapņot?
Kā izskatīsies aizparīt?
Oponenti uzskata Kevinu Vorviku par "ķertu", vairākums zinātnieku rod ar viņu tikai vienu kopēju "punktu" –
attiecībā uz viņa veikto eksperimentu sociālo seku redzējuma jomā. Un tas ir pesimistisks. Pats profesors "Kiborgs" propagandē sava veida jauno darvinismu, kurā nav vairs vietas ne ētikai, ne morālei. Ja mēs pieturēsimies pie humānām vērtībām, viņš brīdina, tad domājošās mašīnas – šie roboti intelektuāļi, ko radījuši neremdējamie eksperimentētāji, – pavērsīs pret mums visas mūsu morāles vājās vietas. Iespējams, tā, kā mēs šobrīd nositam mušu, intelektuālās mašīnas atbrīvosies no mums, jo nebūsim tik gudri un domājoši kā roboti. Un mūs gaida nākotne, kurā cilvēks nebūs dominējošā dzīvības forma, drūmi pareģo Vorviks.
"Mans ķermenis ir mana nodrošinošā programmatūra," – šī devīze ar laiku draud kļūt par dogmu. Līdzīgi kā tagad palielinām personālo datoru jaudu, mēs iemācīsimies atjaunot arī savas smadzenes, piešķirot tām milzīgas atmiņas spējas ar lielisku iespēju pārslēgties no viena "uzstādījuma" uz citu.
Homo sapiens arvien vairāk saaugs ar paša izgudroto tehniku. 2005. gadā, pateicoties bezvadu nanotehnoloģiju ierīcēm, smadzenes spēs tieši kontaktēties ar apkārtējās vides priekšmetiem, transporta līdzekļiem un citiem cilvēkiem. Šādas produkcijas tirāža pārsniegs miljardus "gabalu" gadā sakarā ar aizvien plašāku to izplatību.
Jau tagad dažs labs brīvprātīgi veic eksperimentus ar sevi. Tā amerikāņu žurnāliste Kvina Nortone divus gadus nodzīvoja ar magnētu, kas bija iešūts viņas pirksta spilventiņā. Kā Nortone apgalvoja, viņa vēlējusies izjust elektromagnētisko lauku, tā teikt, joka pēc.
Bet "laika kavēšanas" izmēģinājumi nereti ir "priekšspēle" noteiktām, grandiozām pārmaiņām. No magnēta pirkstā taisnā ceļā pie mikroshēmām smadzenēs, kas savieno tās ar pašiem efektīvākajiem datoriem. Kā pareģo tas pats Vorviks: "Pateicoties implantātiem, kas iestrādāti smadzenēs, mums būs gigantiska atmiņa, superatmiņa. Turklāt mēs iemācīsimies dzirdēt ultraskaņas un redzēt infrasarkanā starojuma diapazonā."
Cilvēku tiesības – robotiem?
Amerikāņu filozofs Džeimss Hjūzs prāto par nākotnes demokrātiju, par kiborgu tiesībām, tai skaitā par viņu tiesībām piedalīties vēlēšanās. Viņaprāt, politkorektuma izplatība novedīs pie tā, ka sabiedrību varēs vadīt ne tikai cilvēki, bet jebkuras personas – aiz tām slēpsies gan parastais cilvēks, gan transhumānais, klons, himēra, robots un pat "modificētais" dzīvnieks. Šobrīd šīs Hjūza idejas šķiet dīvainas, pat neprātīgas. Bet parīt? Ja cilvēki sāks sevi mainīt, izmantojot datortehnoloģijas, palēnām pārvērsties par cilvēkiem–mašīnām, tad kādas tiesības viņiem būs "parīt" – šiem svešiniekiem ar svešiem failiem galvās? Ko varēs vainot kļūdās un noziegumos, kurus viņi izdarīs? Viņus pašus vai izpildītājus? Vai programmētājus, kas aizmirsuši aizsargāt no desmit baušļu, kas ieprogrammēti implantātā, nodzēšanās?
Pats Vorviks jau desmit gadu nodarbojas ar jauna veida cilvēka radīšanu, pārvēršot pats sevi homorobotā. Tad viņš ievieto savā rokā mikroshēmu, tad ar elektronikas palīdzību savieno savu nervu sistēmu ar sievas ķermeni. Starp citu, šie signāli bija tikko uztverami – kā attēls pirmajos televizoros.
Nākotnē, ir pārliecināts Vorviks, pateicoties ievietotām mikroshēmām, cilvēki iemācīsies ne tikai lasīt cits cita domas, bet arī just tās pašas garšas, smaržas, ko cits cilvēks, kura datora vilnim tas būs "pieslēdzies". Turklāt! Mūsu domas un jūtu pārdzīvojumus var arhivēt datora bibliotēkā un pat vadīt, gluži kā rakstu darbus, skūpsta izjūtas vai pusdienu baudījumu novedot līdz "pilnībai". Galu galā – atņemot maizi psihoterapeitiem, var ar vienu kustību delete izrediģēt nepatīkamās atmiņas, izdzēšot psihisko traumu pēdas. "Var mainīt atmiņu saturu, atstājot sevī tikai tās, kurās ir patīkami gremdēties," teic Vorviks. Ja viss arī turpmāk virzīsies pēc "spēles noteikumiem", kurus viņš ir izdomājis, ar laiku aptiekās analgīna vietā varēs nopirkt "datorprogrammas, kas retušē atmiņu", un tas atbrīvos mūs no liekām galvassāpēm.
Mēs kļūsim par kiborgiem, bet dzīve – par pasaku? Miniatūri dzirdes čipi iemācīs mūs atšķirt jebkuru skaņu, infrasarkano staru recptori atļaus rīkot naktīs piknikus pie dabas krūts. Studentiem vairs nevajadzēs kalt visas zinības, atliks tikai ierakstīt "zemgarozā" vajadzīgos audiodiskus. Ejot gulēt, vajadzēs vien paraut sev aiz auss ļipiņas, lai iedarbinātu skaņu filtru, kas ļaus izgulēties, neraugoties uz kaimiņu radītajiem trokšņiem un citām blakus skaņām. Mākslīgais bicepss ļaus neuztraukties, ka mašīnā nav ielikts domkrats, ko pēkšņi ievajagas, jo jānomaina riepa. Cilvēks pārvērtīsies par komplektācijas modeli, par bāzes iekārtu, kurā, ja paliks kas cilvēcīgs, tad tā būs sirds (tā arī, starp citu, būs mākslīga – īsts neilons).
Vai tas nesīs labumu pašiem?
Aptaujas liecina, ka šāds cilvēka–kiborga tēls ļoti patīk jauniem ļaudīm. Viņi ir sajūsmā par mašīnu laikmeta tipāžu, kuru varēs atjaunot ik pusgadu – līdzīgi kā iegādājoties jaunu mobilo telefonu. Ne velti tik populāri ir tetovējumi un pīrsings, jo tas ir viens no veidiem kā "atjaunināt" apnikušo "apvalku", jo, lūk, visas firmas ik pa laikam nomaina mašīnas, datorus, elektroniku – tad, nu, vismaz pīrsings nabā var ko radikāli mainīt. Nākotnē tā vietā, lai lepotos ar izmēriem 90–60–90 un baltzobainu smaidu, būs vajadzīga moderna atmiņa, kas ietilpina 1024 skaņu filmas, kuras var atskaņot katru vakaru, atgriežoties no darba, un standartbāzi (korporatīvo paketi) no 625 algoritmiem, kuri ļaus jums izdevīgā gaismā nostāties šefa priekšā (smaids, galvas paklanīšana, atkal smaids...).
Kādreiz revolucionāri domāja, kā iznīcināt vecā režīma ļaudis kā šķiru, nu jaunie ideālisti sapņo "izsijāt" cilvēku, nomainot tā novecojušās detaļas pret jaunām – mākslīgām. Bet vai tas dos mums labumu? Vai pētnieki spēs, izmantojot jaunās tehnoloģijas, tiešām pārtaisīt cilvēku – šo pretrunīgo radījumu, nervozo, kas izjūt gan apbēdinājumu, gan atklāsmi, – par skrūvei līdzīgu mehānismu, ko viegli pielāgot jebkurai sabiedrībai, iedvešot tai ticību un "taisnas lietas" pārliecību (protams, kamēr regulāri tiek veikta tehniskā apkope un profilakse).
Amerikāņu futurologs Rejs Kurcveils domā, ka jaunākās bio un nanotehnoloģijas ļaus tikt galā ar visām slimībām, tai skaitā ar vēzi, AIDS, diabētu. Pēc 10–15 gadiem tehnoloģijas pavirzīsies uz priekšu tūkstoš reižu tālāk. Cilvēks ir tikai pārejoša forma, tā sauktais trūkstošais ķēdes loceklis, kuru pēc daudziem gadsimtiem ilgi meklēs "robotodievi", kas nekādi nevarēs pieņemt, tāpat kā mēs, ka esam cēlušies no pērtiķa.
Tiesa, vai viss nebeigsies ar to, ka iepriekšējā cilvēce izmirs kā neandertālieši, kas tiks iznīcināti, lai radītu jaunu lielisku pasauli, bet galu galā šī mašīnu un robotu pasaule, izejot no ilgajām kontroles skavām, atnesīs tikai haosu un pašiznīcināšanos? Kas notiks ar mākslu, filozofiju, vēsturi? Tās gaida tāda pati aizmirstība kā tās leģendas un mītus, kas, iespējams, bija arī neandertāliešiem, bet nomira līdz ar viņiem? Un cilvēcīgās emocijas?
Katrā ziņā – vairākums zinātnieku šaubās, ka tāds laiks pienāks. Totāla manipulācija ar cilvēku ir ārkārtīgi sarežģīta. Lūk, piemērs: izveidot precīzu smadzeņu karti un uzskaitīt, kura tieši nervu šūna par ko atbild, šķiet neiespējami, jo vienā smadzeņu garozas kvadrātcentimetrā sakoncentrēts 100 000 nervu šūnu, kuras savienojas ar tādu pašu daudzumu neironu, kas izvietojušies kaimiņos.
Tā ka, ja tagad ar mūsu tehnoloģijām mēs gribētu cilvēkus iemācīt telepātiski sazināties, lietojot datorsistēmu, tāda tukša frāžu saruniņa, kas aizņem pāris minūšu, šādā veidā izvērstos vismaz vairāku nedēļu garumā.
Daudz cerīgāk viss šajā eksperimentu lietā izskatās attiecībā uz cilvēkiem, kas kādas traumas vai Alcheimera slimības dēļ ir zaudējuši savas spējas – tādā gadījumā "uzlabošana" ar elektrodu palīdzību būtu pat vajadzīga. Taču šobrīd vēl nav izgudrots, kā sasiet dzīvo ar nedzīvo – ne tikai uz eksperimenta laiku, bet uz visu atlikušo dzīvi.
