Vācijas Demokrātiskā Republika (vācu: Deutsche Demokratische Republik) bija sociālistiska valsts Centrāleiropā, mūsdienu Vācijas teritorijas austrumdaļā, kas pastāvēja no 1949.-1990. gadam. 1989. gadā, sabrūkot PSRS kontrolei pār Austrumeiropu, VDR vēl paspēja atzīmēt savas pastāvēšanas 40. gadskārtu, taču komunisti drīz zaudēja varu, un 1990. gada 3. oktobrī VDR pievienojās VFR.
Pēc nacistiskās Vācijas sagrāves Otrajā pasaules karā, Vācijas teritoriju sadalīja četrās okupācijas zonās - t.s. Okupācijas pārvalde Vācijā (vāc. Okkupations Verwaltung in Deutschland). Atšķirīgās okupētājvalstu politiskās ideoloģijas noveda pie tā, ka 1948. gadā rietumu sabiedrotie pieņēma lēmumu izveidot Vācijas Federatīvo Republiku (VFR). Kā atbildes reakcija PSRS okupācijas zonā trīs nedēļas vēlāk tapa VDR, kurā vara piederēja Vācijas Sociālistiskās vienības partijai, kura sekoja komunistu ideoloģijai.
Pirmais piecgades plāns paredzēja ekonomikas centralizāciju valsts pakļautībā, un industrializāciju. Tā kā robeža starp abām vācu valstīm bija relatīvi brīva, VDR pilsoņi sāka atstāt valsti. 1953. gadā vidēji 37 000 cilvēku ik mēnesi bēga uz Rietumvāciju.
Septiņgades laikā, ar saukli "Modernizācija, mehanizācija un automatizācija" no 1956.-1963. gadam valstī tika veikta rūpniecības un zemkopības kolektivizācija, kā arī apgūtas jaunas tehnoloģijas.
1957. sāka darboties pirmā atomelektrostacija.
Par spīti visam, turpinājās iedzīvotāju bēgšana - 143 tūkstoši 1959. gadā un 199 tūkstoši 1960. gadā. Lielākā daļa emigrantu bija labi izglītotie "baltās apkaklītes". 1961. gadā vienas dienas laikā ap Rietumberlīni tika uzcelts mūris, kuru oficiālā propoganda dēvēja par "pretfašisma aizsardzības mūri" taču tā patiesais mērķis bija apturēt iedzīvotāju bēgšanu uz rietumiem.
1973. gadā starp abām Vācijām tika nodibinātas diplomātiskās attiecības, un VDR kļuva par ANO dalībvalsti.
1956. gadā tika izveidota Nacionālā Tautas armija, un VDR kļuva par Varšavas pakta dalībnieci.
