Turcijas ceļš uz ES1

23. aprīlī Turcijas un Armēnijas diplomāti paziņoja par divpusējā attiecību normalizācijas plāna saskaņošanu. Pēc visa spriežot, jau 2009. gadā beidzot būs redzami divus gadus ilgo sarunu starp Armēniju un Turciju pirmie rezultāti. Pagaidām vienīgais sarunu panākums ir tikai Turcijas prezidenta vizīte Erevānā un vienošanās par Armēnijas prezidenta atbildes braucienu uz Turciju tā dēvētās „futbola diplomātijas” ietvaros.
Ar pirmajiem reāliem rezultātiem tiek domāta, pirmkārt, diplomātisko attiecību atjaunošana starp Turciju un Armēniju. Kopīgā robeža 330 kilometru garumā tika slēgta vēl 1993. gadā, un abas puses ir ieinteresētas tās atvēršanā: Armēnija ekonomiska rakstura cēloņu dēļ, bet Turcija – lai īstenotu savus starptautisko attiecību mērķus.
Tā kā šā brīža ekonomiskas intereses necieš gaidīšanu, Armēnija, kura ir atkarīga no importa, ir gatava parakstīt līgumu par diplomātisku attiecību nodibināšanu jebkurā brīdī. Turcija tikmēr tiecas uz iestāšanos Eiropas Savienībā, un slēgtā robeža ar kaimiņvalsti ir tikai viens no liela šķēršļu daudzuma šajā ceļā. Vienam vai diviem gadiem izšķirīgas nozīmes nav: Turcijas mēģinājumi pievienoties Eiropas Savienībai ilgst jau 40 gadus.
Eiropas valstu līderi arī vairākkārt izteikušies, ka Turcijai nav vietas Eiropas Savienībā vienkārši pēc ģeogrāfiska principa. No Nikolā Sarkozī, Angelas Merkeles un liela skaita citu valstu vadītāju izteiktajām politiski korektajām atrunām kļūst skaidrs, ka eiropieši ir gatavi sadarboties ar Ankaru dažādās jomās taču uzņemt Turciju Eiropas Savienībā neviens. Bez tā, ka Sarkozī atklāti nodēvēja Turciju par „Āzijas valsti”, netrūkst arī citu ieganstu: Turcija nedemonstrē gatavību pieņemt vispāreiropeiskās vērtības un gandrīz nekad nepiekāpjas ES prasībām dažādās sfērās. Ja turki arī piekāpjas, tad tas parasti ir simbolisks solis.
Pirmkārt, Turcija atsakās atzīt Kipras Republikas neatkarību, bet ir vienīgā valsts, kas atzinusi Ziemeļkipru. Būtībā Ziemeļkipra pilnībā ir pilnībā atkarīga no Turcijas, pie tam vēl tur ir izvietoti Turcijas bruņotie spēki, kamdēļ Eiropas Savienības valstis ne bez iemesla uzskata Ziemeļkipru par teritoriju, kuru okupējis ārvalsta karaspēks. Kad 2004. gadā Kipras Republika iestājās Eiropas Savienībā, tā saņēma Eiropas Parlamentā sešas vietas – atbilstoši visas salas iedzīvotāju skaitam. Tajā pašā laikā ES likumdošana nedarbojas Ziemeļkipras teritorijā.
Kopš 2004. gada Kipra un Grieķija ir Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā pašas dedzīgākās piekritējas. Tas saistīts tieši ar to, ka bez Turcijas iestāšanās ES netiks nedz atzīta salas ziemeļu daļas neatkarība, nedz arī Turcija izvedīs no Ziemeļkipras savu karaspēku.
Otrkārt, iekšpolitiski procesi mūsdienu Turcijā sen izraisa starptautiskās sabiedrības neapmierinātību. Neskatoties uz to, ka Turcijas prezidents Abdulla Guls nemitīgi uzsver uzticību laicīgās valsts principiem, viņu uztver kā pārliecinātu, lai arī mērenu islāmistu. Prezidents nāk no musulmaņu tradicionālistu ģimenes, viņa dzīvesbiedra Hairunnisa Gula publikā nekad neparādās bez tradicionālā lakata, utt. Savukārt Gula un valdošās Taisnīguma un attīstības partijas iniciatīvas atcelt aizliegumu nēsāt tradicionālos lakatus Turcijas universitātēs, ierobežot alkoholisko dzērienu pārdošanu, kā arī aizliegt peldkostīmu un veļas reklāmas, izsauca protestus no Turcijas inteliģences pārstāvju puses.
Papildus problēma ir redzamu sabiedrisko darbinieku – atvaļināto ģenerāļu, augstskolu pasniedzēju, žurnālistu – arestu vilnis it kā sakarā aizdomām militāra apvērsuma gatavošanā. Kratīšanu un arestu (kopš 2007. gada sākuma tika oficiāli paziņots par vairāk nekā 200 aizturētajiem) mērogi vedina Eiropas novērotājus uz domām par maskēto cīņu ar opozīciju. Vienlaikus pierādīt politiskās represijas ir neiespējami: dokumentus par organizācijas "Ergenekon” „teroristisko darbību" Ankara nevienam nerāda.
Treškārt, kategoriskais Turcijas atteikums atzīt armēņu genocīdu pats pa sevi ir pietiekams iemesls, lai neielaistu valsti Eiropas Savienībā. Ja arī formāla genocīda atzīšana neietilpst Kopenhāgenas kritērijos, kuriem valstij ir jāatbilst iestājoties ES, tad Francijā, piemēram, armēņu genocīda noliegšana ir kriminālnoziegums. Dabiski, ES dalībvalstis neļaus valstij-sabiedrotajam uzturēt oficiālu pozīciju, par kuru citu ES valstu pilsoņus sēdina cietumā.
Jāpiebilst, ka Turcijas iestāšanos Eiropas Savienībā atbalsta Amerikas Savienotās Valstis, kuru stratēģiskā sabiedrotā ir Ankara. Tiesa, Eiropas Savienība nepievērš īpašu uzmanību ASV viedoklim šajā jautājumā: Eiropas Parlamenta deputāti pat piedāvāja Amerikai pieņemt Turciju ASV, bet nejaukties Eiropas lietās.
Tādējādi, lai kā arī neattīstītos Ankaras un Erevānas savstarpējo attiecību normalizācijas plāns, iestājai ES Turcija pietuvosies tikai nomināli. Toties saņems izdevību mēģināt likt Armēnijai atteikties no prasības par genocīdu un kontroles pār Kalnu Karabahu (16 gadus atpakaļ robeža tika slēgta tieši Karabahas konflikta dēļ). Acīmredzami, ka nedz uz vienu, nedz uz otru soli Armēnijas varas iestādes iziet negrasās. Vienīgais, ko šādā gadījumā var izdarīt Erevāna - atlikt abu šo jautājumu risināšanu, vispirms atverot robežu un apmainoties ar Ankaru ar diplomātiskajām pārstāvniecībām.