Stāsts par sāpīgu mīlestību un ticību viens otram.
Kādu dienu satikās divi cilvēki,viņu dvēseles savijās un viņi iemīlējās. Puisis bija ļoti romantisks. Viņš katru tikšanās reizi meitenei uzdāvināja paša izlocītu papīra dzērvi,un meitene tās visas saglabāja. Kopā viņš jau bija izlocījis 1000 dzērves. Lai arī viņš bija parasts strādnieks,viņa nākotne nesaistījās ar neko spožu,viņi abi kopā bija laimīgi. Kādu dienu meitene pateica puisim,ka viņa dodas uz Parīzi un nekad neatgriezīsies dzimtenē. "Es neredzu mūsu nākotnei nekādas iespējas,tāpēc iesim katrs savu ceļu," tā meitene teica. Ar asarām acīs un salauztu sirdi puisis piekrita. Pagāja kāds laiciņš,līdz viņš atguva pašapziņu. Viņš strādāja tik cītīgi kā vēl nekad. Naktis palika negulētas,viņa ķermenis aiz sāpēm un noguruma
cieta,bet viņam vajadzēja sevi kaut kā nodarbināt,lai aizmirstu. Viņa pūliņi un ciešanas atmaksājās ,un ar draugu palīdzību viņš izveidoja pats savu kompāniju. "Tu nekad nezaudēsi,ja vien nepārstāsi mēģināt," tā viņš sev vienmēr teica,"man tas ir jāizdara,un es to izdarīšu!" Kādā lietainā dienā viņš brauca pa ielu ar savu mašīnu un pamanīja vecu sievieti ar savu vīru,kuriem līdzi nebija lietussargs un viņi bija izmirkuši cauri slapji. Viņš piepeši pamanīja,ka tie ir bijušās meitenes vecāki,tāpēc lēnām brauca viņiem garām,vēlēdamies,lai tie viņu pamana viņa jaunajā mašīnā,lai viņi zin,ko viņu meita ir zaudējusi un ka viņš vairs nav tas pats necilais puisis. Viņi iegāja iekšā kapsētas teritorijā un puisi pārņēma ziņķāre,tāpēc viņš izkāpa no mašīnas un viņiem sekoja. Kad viņš bija nonācis līdz vietai,kur stāvēja abi vecīši,viņš sastinga. Uz kapakmens bija viņa draudzenes fotogrāfija un blakus tam stāvēja trauciņš,pilns ar salocītajām papīra dzērvēm. Viņas vecāki pagriezās pret viņu un pastāstīja,ka viņu meita nekad viņu nepameta dēļ brauciena uz Franciju. Viņai bija vēzis un viņa labi zināja,ka viņai vairs nav atlicis daudz laika. Tā kā viņa ticēja,ka puisis kādu dienu mainīsies un viss viņa dzīvē uzlabosies,viņa nevēlējās tam traucēt,tāpēc izvēlējās viņu atstāt... Viņa vēlējās,lai viņas vecāki noliktu papīra dzērves tieši blakus viņas atdusas
vietai,jo viņa zināja,ka kādu dienu liktenis aizvedīs viņas mīļoto līdz kapam.
Puisis bija sagrauts. Visgrūtāk dzīvē ir skumt pēc kāda,zinot,ka patlaban Tu atrodies viņam blakus,bet Tu vairs nekad nespēsi sajust viņa rokas pieskārienu vai redzēt viņa apburošo smaidu.
