Ar slavenā lainera “Titāniks” bojāeju 1912. gada 15. aprīlī saistās arī divas plaši zināmas leģendas. Pirmā vēstī, ka vēl 1898. gadā nācis klajā romāns, kurā detalizēti aprakstīta gigantiska kuģa ar nosaukumu “Titāns” bojāeja. Pēdējais, tāpat kā “Titāniks”, tika uzskatīts par nenogremdējamu, taču aprīļa naktī sadūrās aisbergu, un tieši tāpat kā “Titānika” gadījumā uz kuģa pietrūka glābšanas laivu. Arī visi “Titāna” parametri (izmēri, tonnāža, pasažieru un komandas skaits, utt.) gandrīz ideāli sakrita ar “Titānika” raksturlielumiem, kurš tobrīd vēl nebija pat izprojektēts. Pēc šovbiznesa likumiem Šāds romāns tiešām pastāv – 1898. gadā ASV publicētā grāmata saucās “Veltīgums” (Futiliity), bet tās autors ir amerikāņu žurnālists, rakstnieks un bijušais jūras kara flotes virsnieks Morgans Robertsons. Tā laika presē var atrast viņa rakstus, kur Robertsons uzstājas kā eksperts kuģniecības jautājumos.
Lielu popularitāti grāmata Robertsonam neatnesa, un pēc 1898. gada tā netika atkārtoti izdota līdz pat “Titānika” katastrofai. Toties pēc tam autors tika izsludināts gandrīz vai par Nostradama, grāfa Kaliostro un visu pārējo magu mantinieku. Viņa fantāziju sakritība ar reāliem katastrofas faktiem lasītājus vienkārši šokē, kamdēļ “Veltīgums” piedzīvo atkārtotus izdevumus gandrīz vai katrā “Titānika” bojāejas gadadienā.
Nav šaubu, ka amerikāņu izdevēji nekavējoties saprata – katastrofa radīs lasītājos interesi par Robertsona grāmatu. “Titānika” temats pēc avārijas bija ļoti populārs – kuģa nosaukumu ieguva dažādi ikdienas priekšmeti, ieskaitot papirosus, milzu tirāžās tika pārdoti suvenīri ar lainera attēliem, tādēļ Robertsons atkārtoti izdeva grāmatu ar jaunu nosaukumu “Veltīgums - “Titāna” bojāeja” (Futiliity - wreck of the Titan), vienā mirklī kļūstot pasaulslavens.
Visi turpmākie “Veltīguma” izdevumi bija tiešas grāmatas 1912. gada varianta kopijas. Pat 1998. gadā “Veltīguma” simts gadu jubilejas izdevums bija grāmatas 1912. gada variants. Neviens neievēroja, ka nedaudz agrāk entuziasti no amerikāņu “Titānika piemiņas” biedrības bija sameklējuši un nelielā tirāžā izdevuši orģināltekstu. Izrādījās, ka Robertsons savas grāmatas otrajā izdevumā mainījis mītiskā “Titāna” daudzus tehniskos parametrus, lai maksimāli tuvinātu tos reālajiem “Titānika” izmēriem. Piemēram, mainīti bija kuģa ūdensizspaids un dzinēju jauda, tāpat no klāja bija “aizvāktas” buras, kuras tur atradās sākotnējā variantā. Tiesa, nav zināms, vai Robertsons romānā ieviesa izmaiņas pēc savas iniciatīvas vai tā bija izdevēju prasība.
“Veltīgumā” ir arī virkne citu atšķirību no īstā “Titānika” stāsta, kuras mīta aizstāvji cenšas nepieminēt. Tomēr pats galvenais, ka lainera sadursme ar aisbergu nav sižeta kulminācija. Atbilstoši romānam, “Titāna” kapteinis mēģina uzstādīt ātrumrekordu braucienam no ASV līdz Eiropai. Ar maksimālo iespējamo ātrumu braucošais kuģis pa ceļam sadragā zvejnieku šoneri (bet neapstājas, lai uzņemtu izdzīvojušos) un tikai pēc tam saduras ar aisbergu. Tomēr tās nav romāna beigas: galvenais varonis un viņa iemīļotā paspēj no kuģa nokļūt uz leduskalna, kur viņiem nākas cīnīties ar leduslāčiem (!), kā arī ciest no bada, taču beigās viss noslēdzas laimīgi.
Vēl trīs kuģi ar līdzīgu nosaukumu
Iespējams, ka par romantisko piedzīvojumu fantastiku “Veltīgums” 1912. gadā neviens neatcerētos, ja vien nebūtu mistiskās līdzības laineru nosaukumos. Šāda sagadīšanās atsver gandrīz visus skeptiķu argumentus, tomēr arī uz šo jautājumu ir atrasta atbilde. Noskaidrots, ka XIX gadsimta otrajā pusē pie ASV krastiem cits pēc cita nogrima trīs britu kuģi ar nosaukumu “Titānija” (feju karalienes vārds Viljama Šekspīra komēdijā “Sapnis vasaras naktī”).
Tā 1865. gadā pie Filadelfijas krastiem britu briga “Titānija” ar ogļu kravu iekļuva spēcīgā vētrā, kuģī parādījās sūcē un komanda pēc divu diennakšu ilgiem centieniem gābt brigu, visbeidzot pameta to. Vēl dažas dienas vēlāk jūrniekus atrada un uzņēma ASV kara flotes kuģis.
Daudz mīklaināki notikumi risinājās 1880. gadā, kad kāds amerikāņu zvejnieku šoneris Ņūfaundlenas rajonā no glābšanas laivas uzņēma otrās “Titānijas” komandu. Kā paziņoja britu kuģa kapteinis, kuģis sadūries ar aisbergu un nogrimis, pie kam katastrofā bojā gājis kuģa īpašnieks. Varas iestādes sāka izmeklēšanu, pieļaujot, ka apkalpe vienkārši izrēķinājusies ar kuģa īpašnieku un pametusi kuģi, tomēr “Titānija” atrasta netika, kamdēļ kapteinis un apkalpe tika attaisnoti.
Vēl vēlāk, 1882. gadā, bez pēdām pazuda trešā “Titānija” - britu tvaikonis, kas kursēja no ASV uz Lielbritāniju un atpakaļ. Kuģis bija nolaists ūdenī pavisam nesen un pazuda sava vienpadsmitā starpkontinetālā pārbrauciena laikā. Īpašnieki uzskatīja, ka tas sadūries ar aisbergu, kamēr oficiālās amatpersonas pieļāva, ka “Titānija” nogrimusi kravas pārliekā smaguma dēļ, tomēr pierādīt nebija iespējams ne vienu, ne otru.
Nav šaubu, ka Robertsons kā bijušais flotes virsnieks, kuģniecības eksperts un jūras lietu žurnālists, labi zināja par šiem gadījumiem. Kuģu pazušanas vienmēr ir tikušas uzskatītas par nopietniem notikumiem, tādēļ par tām plaši vēstīja arī amerikāņu avīzes. Iespējams, šie fakti noveda rakstnieku pie idejas nosaukt savu izdomāto kuģi par “Titānu”.
Arī ideja par milzīgu ātrbraucēju superlaineri nebija īpaši fantastiska. Kuģi tolaik bija cilvēku un kravu vienīgais pārvadāšanas veids no Eiropas uz Ameriku un pretējā virzienā. Preču apgrozījums starp kontinentiem ātri auga, kamdēļ aizvien aktuālāka kļuva nepieciešamība pēc lielas celtspējas kuģiem. Ja sabiedrības vairākumam ideja par superlaineri 1898. gada šķita fantastika, tad kuģniecības ekspertiem, kāds bija arī Robertsons, tas bija tikai laika jautājums, un 1909. gadā Belfāstas kuģu būvētavā arī sākās “Titānika” celtniecībā.
Noslēpumainie SOS signāli
Otra leģenda stāsta, ka “Titānika” bojāejas dienā līdz pat mūsdienām ēterā var dzirdēt tā izmisušos SOS signālus. No zinātnes viedokļa tas ir absurds, tomēr dažādu paranormālo parādību pētnieki uzskata, ka radiosignāli izlauzušies cauri laikam, pateicoties kādai psihofiziskajai enerģijai, kuru radījuši vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku uz “Titānika”, kas ar šausmām gaidījuši nāvi.
Klasiskā leģendas versija, kas atrodama visos paranormālo parādību izziņas materiālos skan, ka 1972. gada 15. aprīlī amerikāņu aviācijas bāzes kuģa “Teodors Rūzvelts” radists pieņēmis vāju signālu: “SOS ... Titāniks ... grimstam ... lūdzam palīdzību ... koordinātes ...”. Norādītais punkts uz kartes atbilda vietai, kur patiešām nogrima leģendārais laineris. Radists sazinājies ar krastu, bet no turienes saņēmis atbildi, ka nekādus signālus neviens nav dzirdējis.
Tomēr radists ieinteresējās par šo notikumu un vēlāk arhīvos it kā atklāja, ka tāds pats signāls dzirdēts arī 1924., 1930., 1936. un 1942. gados – katrus sešus gadus. Jūrnieks paredzējis, ka nākošreiz signālu varēs dzirdēt 1978. gada 15.aprīlī, un vēlāk pat apgalvoja, ka viņam izdevies to uztvert. Tomēr radistam neviens neticēja, jo īpaši tādēļ, ka drīz vien viņš nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Tomēr baumas par “Titānika” SOS signāliem turpināja parādīties ar apskaužamu regularitāti.
Radiosakaru vēstures nezināšana
Kas pats interesantākais, tad šis mīts pastāv tikai tādēl, ka cilvēku absolūts vairākums neko nezina par XX gadsimta sākuma radiosakariem. Tie tolaik tikai sāka attīstīties, bet raidītājus uz kuģiem uzstādīja uzreiz vairākas kompānijas, pati lielākā no kurām bija “Markoni”. Kompānija uzstādīja uz “Titānika” savu aparatūru, kā arī deleģēja radistu. Vienlaikus katrai kompānijai bija sava nosacīto radiosignālu sistēma. “Markoni” sistēmā par katastrofu uz jūras tika ziņots, raidot signālu CQD (Come Quick, Danger – brauciet ātrāk, briesmas). 1912. gadā tika izmantots arī šobrīd vienīgais starptautiskais briesmu signāls SOS, tomēr “Markoni” deva priekšroku savai sistēmai.
Tāpat ēterā ne reizes neizskanēja vārds “Titāniks”, jo kuģiem bija savs apzīmējums – MGY. Pārraidīt trīs burtus ar Morzes ābeces starpniecību ir daudz vieglāk, nekā visu garo nosaukumu, tamdēļ oriģinālais ziņojums par “Titānika” bojāeju skanēja sekojoši: CQD (6 reizes) DE (radistu slengā nozīmēja vārdu “šis”) MGY (6 reizes), un tālāk kuģa koordinātas.
Jāpiebilst, ka drīz pēc “Titānika” bojāejas “Markoni” pieņēma lēmumu atteikties no savas sistēmas, taču kompānijas vainas kuģa bojāejā nebija, jo signāls CQD bija labi zināms visiem tā laika radistiem. Un ja nu šaubas joprojām pastāv, tad tās varbūt var izgaisināt fakts, ka amerikāņu aviācijas bāzes kuģis “Teodors Rūzvelts” tika nolaists ūdenī tikai 1986. gadā. Līdz ar to šī kuģa radists 1972. gadā gribēdams nevarēja sadzirdēt nekādus radiosignālus.
