1912. gada 15. aprīlī, netālu no Ņūfaundlendas
krastiem pēc sadursmes ar aisbergu nogrima par nenogremdējamo pasludinātais
britu lepnums – tvaikonis Titāniks. Toreiz bojā gāja vairāk nekā 1500 cilvēku,
tādējādi Titānika nogrimšana ir viena no visu laiku lielākajām civilās
kuģniecības katastrofām. Tiek prognozēts, ka tuvākajos 50 gados nekas no
Titānika vraka vairs pāri nebūs palicis – savu nodara gan jūras mikroorganismi,
gan zemūdens tūristu pūļi.
Ceļš uz elli
No Anglijas krasta Titāniks izbrauca 1912. gada 12. aprīlī. Uz klāja bija
daudzi tā laika ietekmīgākie un bagātākie ļaudis. Svētdienas naktī gaisa
temperatūra bija pietuvojusies nullei, jūra bija mierīga, debess skaidra. Šajā
laikā kapteinis jau bija saņēmis brīdinājumus par okeānā peldošiem aisbergiem,
tāpēc bija nolēmis mazliet koriģēt kursu. 14. aprīļa vakarā vismaz divi tuvumā
esošie kuģi bija ziņojuši Titānikam par aisbergu briesmām, taču nezināmu iemeslu
dēļ šīs vēstis Titāniku sasniegušas nebija, tāpēc no sadursmes ar tieši priekšā
esošo aisbergu kuģim izvairīties neizdevās. Leduskalns uzšķērda kuģa sānus,
applūdinot sešus no 16 nodalījumiem. Pirmā glābšanas laiva ūdenī tika nolaista
pulksten 00.40. Tajā bija paredzēta vieta 65 cilvēkiem, taču laivā iekāpa tikai
12; viens no iemesliem varēja būt tas, ka sākotnēji kuģis neizrādīja nekādas
grimšanas pazīmes, tāpēc pasažieri nevēlējās atstāt savas greznās kajītes.
Kopumā uz Titānika bija 20 glābšanas laivu, kas varēja uzņemt 1178 cilvēkus.
Ņemot vērā, ka uz klāja bija 2223 pasažieri, visiem vietas tāpat nepietiktu,
taču arī nolaistajās laivās kopumā palika brīvas 475 vietas. Likteņa ironija, ka
sākotnēji kuģim bija paredzētas 32 glābšanas laivas, taču kuģa būvētāji
izdomāja, ka tās, novietotas gar kuģa bortiem, tikai bojā skatu.
Drīz pēc diviem naktī kuģa grimšana kļuva acīmredzama, virs ūdens parādījās
kuģa dzenskrūves. Nolūza viens skurstenis, nogalinot daudzus tobrīd ūdenī esošos
cilvēkus. Pirmais, kas sniedza palīdzību, bija tvaikonis Carpathia, kas notikuma
vietu sasniedza pulksten 4.10, divas stundas pēc nogrimšanas. Savukārt orķestris
uz kuģa esot spēlējis līdz pašām beigām, un neizglābās neviens mūziķis.
Izmeklēšanas komisija tika sasaukta jau dienu pēc tam, kad Carpathia
sasniedza Ņujorku. Veicot izmeklēšanu, tika konstatēts, ka daudzi kuģniecības
drošības noteikumi ir novecojuši. Mācoties no kļūdām, tika pieņemti jauni
noteikumi par jūras sakariem un rīcību ārkārtas situācijās – 1912. gadā 29
valstis ratificēja Radio aktu, kas paredzēja modernu radiosakaru ieviešanu.
1915. gadā ASV krasta apsardzes pakļautībā tika izveidota ledus patruļa, kuras
uzdevumos ietilpa aisbergu un citu kuģošanai bīstamu apstākļu novērošana
Atlantijas okeāna ziemeļu daļā. Turpmāk būvētajiem kuģiem bija jaunas drošības
iekārtas, piemēram, kajītes kļuva ūdensdrošas, tika uzlabotas arī kuģu
manevrēšanas spējas. Tāpat no Titānika avārijas jūras pasažieru pārvadātāji
mācījušies, ka glābšanas laivās kopējam vietu skaitam jāatbilst visu pasažieru
skaitam.
Titānika māšeles
Vecajam britu kuģu būvētājuzņēmumam Harland and Wolff bija trīs bērni –
Titanic, Britannic un Olympic. Meitiņa Britānika gan piedzima tikai pēc Titānika
nogrimšanas; šā skumjā fakta dēļ tika nomainīts arī kuģa vārds – sākotnēji tas
bija Gigantic. Sagruva sākotnējā iecere trīs kuģus nodēvēt pēc seno grieķu
mitoloģiskajām šķirām – titāniem, gigantiem un Olimpa iemītniekiem. No šīs
ģimenītes slavenākais, protams, ir Titāniks, bet māšeles samierinājās ar
pieticīgāku likteni – lai gan uzbūvēta 1911. gadā, Britānikas pirmais brauciens
sākās vien 1915. gadā. Pirmā pasaules kara laikā nepilnu gadu tā nokalpoja par
hospitāļkuģi un pēc vācu mīnas trāpījuma nogrima netālu no Īrijas krastiem.
Savukārt Olympic nokalpoja 24 gadus – no 1911. līdz 1935. gadam – un tika
sagriezta metāllūžņos.
Kuģu būvētāji, būvējot Titāniku un tā divas māšeles Britāniku un Olimpiku,
bija domājuši tos padarīt par pasaulē lielākajiem un greznākajiem pasažieru
kuģiem, kas jelkad pārvadājuši pasažierus. Titānika būvēšana ilga trīs gadus –
no 1909. gada 31. marta. Interesanti, ka no kuģa četriem skursteņiem dūmu
novadīšanai bija paredzēti tikai trīs. Ceturtais darbojās kā ventilācijas lūka
un tika izveidots, lai piešķirtu kuģim cienīgāku izskatu. Arī pie ērtībām un
greznuma kuģa veidotāji bija piestrādājuši – uz kuģa bija peldbaseins, turku
pirts, bibliotēka un skvoša korts. Daži autori pat raksta, ka Titānika otrās un
trešās klases kajītes bagātīguma ziņā izskatījās līdzīgi kā citu kuģu pirmās
klases istabiņas. Titānikam bija jākļūst par sava laika jūrniecības tehnoloģiju
un iespēju virsotni. Tā korpuss bija sadalīts 16 nodalījumos un tam nevajadzēja
nogrimt: ja jebkuri divi un pat trīs no šiem nodalījumiem applūstu, arī tad bija
paredzēts, ka kuģim briesmas nedraudēs. Tomēr pirmajā reisā no Liverpūles(Anglija,Lielbritānija) uz
Ņujorku(Amerikas savienotās valstis) kuģis nogrima.
Šis ir labs fons dažādiem stāstiem, jo Titāniks līdz ar savu nogrimšanu ir
paspilgtinājis jūras briesmu sajūtu un pierādījis, ka peldlīdzekļa lielums un
jaunāko tehnoloģiju izmantošana negarantē drošību uz ūdens. Toties šie elementi
nozīmē, ka par jaunuzbūvēto brīnumu ļaudis runās vēl vairāk, ja samaksai par
traģēdiju būs cilvēku dzīvības cena.
Pirmās grāmatas, kurās stāstīts par Titānika traģēdiju, parādījās jau dažus
mēnešus pēc tvaikoņa nogrimšanas. Tās sarakstīja gan ziņkāri ļaudis, gan
pasažieri, kam tonakt izdevās izglābties. Viens no pirmajiem pētījumiem bija
Voltera Lorda sacerējums Nakts, ko atminēties.
Morgans Robertsons jau 1898. gadā, t.i., 14 gadu pirms Titānika bojāejas,
sarakstīja noveli Veltīgums, kurā bija daudz paralēļu ar patiesajiem notikumiem.
Literārajā darbā kuģis ar nosaukumu Titāns sadūrās ar leduskalnu aprīļa naktī
ceļā uz Ņujorku. Glābšanas laivu trūkuma dēļ daudzi cilvēki nosala un noslīka.
Stāstā ir arī citas paralēles, kas sazvērestību teoriju piekritējiem nedod miera
vēl šodien.
Par Titānika sižetu ir uzņemtas daudzas filmas – pirmā no tām jau 1912. gadā.
Zīmīgi, ka vismaz četru filmu autori pagājušajā gadsimtā saviem darbiem
izvēlējušies vienu un to pašu nosaukumu – Titāniks. Tā sauca 1943. un 1953. gadā
uzņemtās filmas, televīzijas seriālu 1996. gadā un, protams, 1997. gadā uzņemto
un arī pie mums rādīto Džeimsa Kamerona trīs stundu garo raudamgabalu ar Keitu
Vinsletu un Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Filma saņēma 11 Oskarus un kļuva
par visu laiku ienesīgāko filmu kino vēsturē. Pērn kinoteātros bija iespējams
skatīties arī Dzelmes rēgu – Dž. Kamerona veidoto dokumentālo filmu par
Titāniku, kurā viņš gribēja izpirkt savu vainu par iedzīvošanos uz traģēdijas
rēķina.
Titāniks briesmās
Titānika būvēšanai tika izmantotas tā laika labākās tehnoloģijas, tāpēc
pasaulei bija vēl lielāks pārsteigums, ka šādas konstrukcijas kuģis, ko vadīja
pieredzējusi apkalpe, tomēr nespēja sasniegt Ņujorku. Domājams, ka šis apstāklis
bijis par iemeslu lielajai masu saziņas līdzekļu un publikas interesei par 1912.
gada 15. aprīļa naktī notikušo; radās iespēja attīstīties dažādām leģendām un
minējumiem. Interesi par kuģa bojāeju pastiprināja pētnieki Roberts Balards un
Žans Luī Mišels, kas 1985. gadā atrada kuģa vraku, tādējādi dodot jaunu impulsu
apcerējumiem un atklājumiem.
Zemūdens tūristu interese pēdējos gados Titāniku apdraud līdzīgi kā jūras
ūdens un tanī dzīvojošie mošķi, kas pret pagājušā gadsimta jūrniecības
sasniegumu etalonu izturas visai neiecietīgi. Komentējot pašreizējo situāciju,
Nacionālā okeāna un atmosfēras administrācija paziņojusi, ka turpmākajos 50
gados kuģa korpuss sabruks.
Savā grāmatā Atgriešanās uz Titānika R. Balārs fotogrāfijās rāda, kādu
kaitējumu nodarījušas zemūdens kuģošanas iekārtu nolaišanās. Skeptiķi gan
piebilst, ka neviens cits tik bieži kā R. Ballārs pie Titānika nedodas. Tomēr
realitāte ir skarba – kuģa masts ir jau gandrīz sairis, arī korpuss ir sliktā
stāvoklī. Izvestija pērn rakstīja, ka kuģa vraks burtiski kūstot pētnieku acu
priekšā – pēc britu pētnieku datiem, Titāniks jau ir zaudējis ap 40 tonnām no
savas sākotnējās masas. Pirms Titāniks tika atrasts, valdīja uzskats, ka vraks
varētu būt labi saglabājies, jo 3800 metru dziļumā ūdenī tikpat kā nav skābekļa,
kas varētu veicināt korozijas procesu. Tomēr vraks vai mudž no dažādiem
mikroorganismiem, kam nav vajadzīgs ne skābeklis, ne gaisma. Turklāt par
apetītes trūkumu tie nesūdzas un ik dienas patērē ap 300 kilogramu metāla. Šādas
dzīvības formas pētniekiem līdz šim nebija zināmas, tāpēc uz Titānika
notiekošais tika nodēvēts par «paralēlu dzīvības formu».
Tas viss pētniekiem liek ar jaunu sparu mesties dzelmē, lai glābtu, kas vēl
glābjams. Un atklājumi rodas. Pērn AP ziņoja par atklājumiem, kas liecina, ka
tvaikonis nogrimis ātrāk, nekā sākotnēji domāja speciālisti. Izpētot korpusa
plāksnes, konstatēts, ka vraks grimstot ne tikai pārlūzis uz pusēm, bet tam
nokritusi arī apakšdaļa, apgalvo pētnieks Rodžers Longs. Palicis bez tās, kuģis
nogrima dažās minūtēs. «Kuģa pārlūšana un nogrimšana nekur nav pareizi
atveidota,» domā vēsturnieks Pārkss Stīvensons, kas specializējies Titānika
vēsturē. Viņš liek saprast, ka arī Dž. Kameronam, filmējot mīlasstāstu uz
Titānika, diez vai izdevies pienācīgi rekonstruēt notikušo. jāpiebilst, ka R.
Balārs par pētnieku jaunāko atklājumu nebija īpaši pārsteigts un intervijā AP
izklausījās pat mazliet īgns. «Nu, viņi atrada fragmentu, kas tur liels,» sacīja
pētnieks.
Par būtiskiem trūkumiem kuģa konstrukcijā liecina vēl kāds no pēdējo gadu
atklājumiem. Britu pētnieki, piemēram, atklājuši, ka Titānika korpusā
izmantotais tērauda sakausējums aukstumā kļuvis trausls un arī kniedes, kas
tērauda plāksnes satur kopā, bijušas krietni trauslākas, nekā sākotnēji domāts.
Vai citādas tērauda loksnes vai citas kniedes būtu izglābušas kuģi, neviens
vairs droši pateikt gan nevar. Tomēr gan jau kādreiz atkal kāds sarakstīs jaunu
grāmatu un uzņems jaunu filmu.
***
Titāniks
Kopējais svars: 46 328 tonnas
Garums: 270 metru
Platums: 28 metri
Dzinējs: 29 tvaika katli, divi četrcilindru dzinēji ar 16 tūkstošu zirgspēku
jaudu katram, kas darbina divas malējās dzenskrūves; viena zemspiediena turbīna
ar 18 tūkstošu zirgspēku jaudu, kas darbina centrālo dzenskrūvi.
Kopējā jauda: 50 tūkstoši zirgspēku.
Ātrums: 23 mezgli jeb 42,5 km/h
Uz klāja pirmajā braucienā bija 2223 pasažieri, no tiem bojā gāja 1523,
izdzīvoja 706 (precīzs uz kuģa esošo cilvēku skaits nav zināms, jo vienā
eksemplārā esošais pasažieru saraksts bija pazudis. Šeit minētie ir ASV
izmeklēšanas komisijas dati)
Avots: Wikipedia, TitanicInquiry.org
***
Titānika nogrimšana pirms 96 gadiem bija viena no traģiskākajām civilās
kuģošanas katastrofām, ko cilvēce atminas. Tomēr upuri, ko prasa jūra, ļaudis
nav atturējuši no vēlmes būvēt lielus kuģus un izdomāt jaunus drošības
pasākumus, tādējādi sasniedzot arvien jaunas tehnoloģiskās attīstības virsotnes
cīņai ar jūras draudiem. Galu galā, kuģi joprojām ir pasaulē lielākās cilvēka
veidotās mašīnas. Salīdzinot ar Titānika izmēriem un krāšņumu, Mēs izvēlējās
lielākos kuģus, kas tika uzbūvēti pēc Titānika, lai no to likteņiem secinātu, ar
kādām drošības problēmām saskārušies mūsdienu okeānu milži.
Līdz pagājušā gadsimta 50. gadiem izmēru ziņā lielākie bija pasažieru
laineri, kas ļaudis veda pāri okeāniem. Pēc tam sākās tankkuģu laiks. Tiesa,
cilvēki kuģošanu neaizmirst, taču tagad aktuālāki ir kruīza ceļojumi un atpūtas
braucieni, un okeānu un citu lielu ūdenstilpju šķērsošanai relatīvi lēnos kuģus
mēs vairs tik bieži neizmantojam.
Palūkojoties uz lielāko kuģu likteņiem, jāsecina, ka drošība uz ūdens ir
uzlabojusies – lai arī pēc Titānika ir nogrimuši arī citi lielie kuģi vai arī to
izdzīvošana bijusi apdraudēta, tomēr vairs nav notikušas tādas traģēdijas kā
1912. gada 15. aprīļa rītā.
* * *
Knock Levis. 458 metrus garš, 69 metrus plats, ātrums 15,8 mezgli jeb
29 km/h; būvēts laikposmā no 1979. līdz 1981. gadam, pašlaik pieder Norvēģijai,
taču kuģo ar Singapūras karogu.
Šis pasaulē lielākais kuģis gandrīz kļuva arī par pasaulē lielāko nogremdēto
kuģi. 1986. gadā Irānas un Irākas kara laikā, kad tas pārvadāja naftu no
Tuvajiem Austrumiem uz ASV, karojošo valstu gaisa spēku uzlidojumā tankkuģis
stipri cieta. 1989. gadā tā vraku iegādājās norvēģu uzņēmēji, līdz 1991. gadam
kuģis tika saremontēts un atkal atgriezās ierindā.
Maksimālā Knock Levis kravnesība ir 564 763 tonnas, un tajā var iekraut 650
tūkstošus kubikmetru jeb 4,1 miljonu barelu naftas. Piekrauta kuģa iegrime ir
24,6 metri, tāpēc tas nevar šķērsot nevienu no kanāliem, piemēram, Suecā vai
Panamā.
Kuģim vairākkārt mainīts nosaukums, tādējādi katrreiz iezīmējot jauna posma
sākumu. Seawise Giant, Happy Giant, Jahre Viking – tie visi ir Knock Levis
agrākie nosaukumi.
* * *
Atlantic Express, viens no lielākajiem kuģiem, kas nogrimis, bija 347
metrus garš un svēra 128 399 tonnas. Tā maksimālā kravnesība bija 292 666
tonnas. Pēc internetā pieejamās Titānika enciklopēdijas
(encyclopedia-titanica.org) datiem, šis kuģis avarēja 1974. gada 2. augustā.
Atlantic Express bija sadūries ar citu tankkuģi Aegean Captain Tobāgo salas
tuvumā. Atlantic Express pēc sadursmes aizdegās un nogrima. Tas patlaban atrodas
piectūkstoš metru dziļumā.
Savukārt 1979. gada 13. decembrī Persijas līcī eksplodēja 351 metru garais
Energy Determination. Pēc sprādziena uz tā izcēlās ugunsgrēks, un kuģis pārlūza
uz pusēm. Pēc aizvilkšanas uz Dubajas ostu vraks tur nostāvēja divus gadus, tad
tika utilizēts.
* * *
Okeāna laineris
Queen Mary 2 tika nodots ekspluatācijā 2003. gadā –
345 metrus garš, tā kopējais augstums 72 metri, ātrums 30 mezglu jeb 56 km/h.
Laineris varēja pārvadāt 2620 pasažieru, un tā būvēšana izmaksāja ap 800
miljoniem dolāru. Kuģī ir 15 luksusa restorāni un bāri, pieci peldbaseini, deju
zāle, kazino un arī planetārijs.
Queen Mary 2 var uzskatīt par lielāko pasažieru kuģi, bet šā gada maijā Queen
Mary 2 šo titulu zaudēs, jo ekspluatācijā tiks nodots laineris Freedom of Seas.
Queen Mary 2 papildināja Queen Elizabeth 2, kas līdz tam bija uzņēmuma Curand
Line labākais kuģis un kalpoja no 1969. līdz 2004. gadam. Lai arī Queen Mary 2
nogrimšanas briesmas nav skārušas, tomēr kuģa tapšanu apēnoja negadījums 2003.
gada nogalē, kad cilvēku grupai uzkrita kuģa traps, – 22 guva ievainojumus, 16,
to skaitā kāds bērns, no ievainojumiem mira.
Viena kajīte izmaksāja aptuveni 300 tūkstošus dolāru, tātad divkārt vairāk
nekā citiem lielākajiem okeāna laineriem. Atēnu olimpisko spēļu laikā 2004. gadā
kuģis Queen Mary 2 darbojās kā viesnīca un uz tā dzīvoja Lielbritānijas premjers
Tonijs Blērs, Francijas prezidents Žaks Širaks, kā arī bijušais ASV prezidents
Džordžs Bušs seniors.
* * *
ASV bāzes kuģis
Enterprise – 336 metrus garš, ātrums 33,6 mezgli jeb
62 km/h; ekspluatācijā kopš 1961. gada, jauda 280 tūkstoši zirgspēju. Šis ir
visslavenākais amerikāņu lidmašīnu bāzes kuģis – pasaulē pirmais, ko darbina
kodoldzinējs. Turklāt tas joprojām ir pasaulē lielākais aviācijas bāzes kuģis un
vienīgais, kuram ir vairāk nekā divi kodoldzinēji, proti, astoņi. Domājams, šā
iemesla dēļ kuģis iemantojis palamu Mobilā Černobiļa.
Pirmā lielā misija USS Enterprise bija Kubas raķešu krīzes laikā pagājušā
gadsimta 60. gados. Tiesa, toreiz iztika bez karadarbības. Taču Vjetnamas kara
laikā tas sniedza atbalstu ASV bumbvedējiem. 1969. gadā Ziemeļkorejas izšautās
raķetes izraisīja kuģa aizdegšanos un vairākus sprādzienus uz klāja. Pēc 2001.
gada 11. septembra terora aktiem ASV atbildes uzbrukumos Enterprise darbojās kā
bāzes kuģis, no kura pacēlās lidmašīnas, kas bombardēja tālibu militāros
objektus Afganistānā.
Enterprise vēl ir darbotiesspējīgs, taču jau ir parakstīta pavēle, ka 2013.
gadā tas dosies pensijā. Kāda nu kuģiem pensija – sagriezīs lūžņos, un
cauri.
* * *
Ronald Reagan (un astoņi viņam līdzīgie kuģi, kas būvēti pēc Nimitz
modeļa) ir 333 metrus garš, tā ātrums – 30 mezglu jeb 56 km/h; uzbūvēts 2003.
gadā.
Šis kuģis ir viens no retajiem, kas nodēvēts dzīva cilvēka vārdā (bijušais
ASV prezidents Ronalds Reigans nomira 2004. gada 5. jūlijā – deviņus mēnešus pēc
kuģa iesvētīšanas). Pie sava kuģa tikuši arī Dž. Bušs seniors, Džimijs Kārters
un citi mums mazāk zināmi ASV valstsvīri.
Ronald Reagan divi kodolreaktori ļauj tam kuģot 20 gadu bez enerģijas krājumu
atjaunošanas. Uz šā lidmašīnu bāzes kuģa klāja varētu noguldīt debesskrāpi
Empire State Building.
* * *
Konteineru kuģis
Shenzen ir 323 metrus garš, tātad tikai par metru
īsāks nekā Parīzes Eifeļa tornis. Kuģa ātrums ir 25,2 mezgli jeb 47 km/h;
uzbūvēts 2003. gadā, masa – 107 tūkstoši tonnu, turklāt tā dzenskrūve vien sver
84 tonnas. Šis jūras briesmonis pieder Honkongai, un tā darbību nodrošina tikai
19 cilvēku.
* * *
Kuģis
Pamela 321 metru garš, tā ātrums 25 mezgli jeb 45 km/h; uzbūvēts
2005. gadā. Sacenšoties ar Knock Levis, šis patlaban ir viens no lielākajiem
konteinerkuģiem pasaulē – un arī viens no rijīgākajiem. Samsung Heavy Industries
ražotais dzinējs patērē 248 tonnas degvielas dienā. Tiesa, rēķinot pēc
efektivitātes, šis patēriņš būtu līdzvērtīgs vidusmēra ģimenes automašīnai, kas
patērētu divus litrus degvielas dienā.
* * *
Viens no lielākajiem pasažieru kuģiem ir
Grand Princess. Tā garums ir
270 metru, un tas spēj uzņemt 2600 pasažieru. Ātrums 24 mezgli jeb 44 km/h. Uz
kuģa ir 170 kajīšu, un 1998. gadā, kad tas tika palaists jūrā, Grand Princess
bija viens no ātrākajiem un dārgākajiem, un lielākajiem kruīza kuģiem, kas
jelkad uzbūvēts.
Līdzīgi rādītāji ir Disneja kruīzu līnijai piederošajam Disney Wonder, kas ir
265 metrus garš un uzbūvēts 1999. gadā. Uz tā vieta atradīsies 2400 pasažieriem,
875 kajītes. Disneja kruīza līniju mājaslapā teikts, ka Disney Wonder un tā
līdzinieks Disney Magic ir pirmie kuģi, kas tapuši, domājot par ģimeņu ērtībām,
– tur ir ko darīt gan vecākiem, gan bērniem.
Kuģa interjers veidots pagājušā gadsimta 40. un 50. gadu stilā, izmantojot
arī dažādus elementus no Volta Disneja multfilmām.
* * *
Uz šo kuģu fona Titāniks ar saviem 270 metriem un 46 tonnām tāda tupele vien
šķiet, tomēr, ja salīdzina nogrimušos kuģus, tad Titāniks un Britānika, kas pēc
izmēriem bija līdzīgi, joprojām ir vieni no vislielākajiem jūras pasažieru
transporta līdzekļiem, kas guļ okeānu dzelmē.
