Ticības spēks ir liels. Ar ticību var paveikt dižas lietas. Atliek vien nomērķēt un šaut. Tās spēks var izplesties uz visām pusēm tūkstošiem kilometru. Ticība sev, saviem sapņiem, vīzijām, tas ir dzinulis, kas virza pretī panākumiem. Un lode ātrāk vai vēlāk visticamāk sasniegs mērķi. Pat ja tā netrāpīs desmitniekā, tad pārraus kādu saiti vai artēriju un sāpes, kliedzieni būs pazīme par uzvaru, kaut arī daļēju.
Es neesmu reliģiozs cilvēks. Man nav Jēzus, man nav Muhameda, man nav citu praviešu. Mans Dievs ir mana brīvība, spēks, ticība sev un pasaulei. Manī nav naida kā tāda. Mana dzīve ir bijusi un būs raiba, bet turpinu darīt to kam es ticu. Ticībai sev ir spēks.
Es smejos redzot reliģiskos fanātiķus. Man nav nekas ne pret konfesijām, ne pret valodām, ne pret rasēm. Bet manī rodas kāre pretoties ar visiem iespējamajiem līdzekļiem – sarkasmu, ironiju, nelietībām, kad jūtu uzspiešanu. Man ir problēmas? Man nospļauties!
Ar visu to es gribēju pateikt, ka man riebjas Jehovas liecinieku fanātiskā zvanīšanās pie mana dzīvokļa durvīm brīvdienu rītos, kad guļu, lai atpūstos no darbadienām, lai izgulētu paģiras. Man riebjas viņu neatlaidība, viņu fanātisms reliģijai un viņu centieni uzspiest to citiem. Un nevajag teikt, ka neviens nevienam neko necenšas uzspiest. Galu galā, ja jau vienreiz ar aizpampušām acīm esmu pasūtījis trīs mājas tālāk, tad kāpēc viņi atgriežaties atkal un atkal? Un kur pie velna viņi rauj jaunos durvju kodus? Pat ja viņi maina savus „aģentus”, pat tad man riebjas viņu uzmākšanās. Ticība saviem spēkiem ir kaut kas pavisam atšķirīgs no reliģiskā fanātisma. Tāpēc es jūs Jehovas lieciniekus uzskatu par marionetēm!
Man ir piegriezusies jūsu uzmākšanās manai brīvībai, manai būtībai, manam ES. Tāpēc ar savām manipulatora spējām tagad spēlējos ar jums! Es varētu saukt jūs vārdos, bet zinu, ka iespēja, ka lasīsiet šo blogu ir tik pat liela cik es lasītu jums atņemtos bukletus, saīsinātās Bībeles. Varat divreiz minēt kādiem nolūkiem es tos papīrus izmantoju! =))
Un tagad pievēršoties pie bloga lasītājiem vēlos jums teikt, lai nepieļaujat sev kāpt uz galvas, ja Jehovas liecinieki joprojām ir neatlaidīgi, tad jājiet viņus, nevis atļaujiet jāt sevi. Kad mani apmeklē mani „aģenti”, tad sprediķoju es, iekļaujot atslēgvārdus, zemapziņā viņus kodējot. Kad būšu beidzis viņus kodēt, tad viņi neatkodēsies nekad un domās, ka ir gigantiski, staigājoši pēc margrietiņām smaržojoši ekskrementi.
Citējot Lindu: „Ai, zini ko es šo visu gadu laikā esmu sapratusi? Ka nav jēgas ielaisties ar Tevi sarunā, jo agrāk vai vēlāk tāpat jānonāk muļķa lomā! ”
Miers.
Šīs nelietības pirmpublicējuma vieta.
